Paplašinātā meklēšana

budele, gew. butele, pudele, die Bouteille, Flasche. Entlehnt aus nd. Buddel.

Avots: ME I, 345

‡ ķudele Libau "ein Netz mit einem leinenen Sackchen".

Avots: EH I, 707

pudele, pudule Jaunie mērn. laiki I, 44, Serbigal, die Flasche. Zunächst nebst estn. pudel aus d. Buddel (bei Frischbier I, 114), wobei das p- entweder auf einer p- ähnlichen Aussprache des b- im Deutschen beruht, oder aber in livischem Munde aus b- entstanden ist.

Avots: ME III, 402

‡ pusbudele Dunika, Rutzau, pusbutele ebenda, Kal., Strods Par. vōrdn. 143, eine Flasche, die ein halbes Liter (Branntwein) fasst.

Avots: EH II, 330

rudele,

1) = rudmiese: rudeles vis˙vairāk aug egļu mežuos Sassm., Dond.;

2) eine rote Kuh
Dond.

Avots: ME III, 553

udele, eine Art Angel (zum Fischen) Stockm. Abgesehen von der deminutiven Bildung, gleichen Ursprungs mit ūda.

Avots: ME IV, 293

‡ apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73

‡ apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168

atruoceņis PS., atruociņis Trik., atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187

gaŗkakla, gaŗkaklaîns, langhalsig: gaŗkakla od. gaŗkaklaina pudele, eine langhalsige Flasche.

Avots: ME I, 606

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

izmẽ̦tât [aksl. izmětati], freqn. von izmest,

1) auseinanderwerfen, hin und her werfen, verwerfen, verlieren:
sienu. ap ugunskuru izmē̦tātas tukšas pudeles JR. IV, 158. salasīja izmē̦tātuos gabalus BW. III, 1, 36. N - ieši savas meitas pa ceļmalu izmē̦tāja BW. 20954;

2) schmettern, aus dem Wagen schleudern:
zirgs izmē̦tājis braucēju. Refl. - tiês,

1) verworfen werden:
lietas izmē̦tājušās pa kaktu kaktiem;

2) sich lange Zeit wühlen:
visu nakti viņš izmē̦tājies pa gultu bez miega.

Kļūdu labojums:
sich lange Zeit wühlen = längere Zeit sich hin und her werfen, wälzen

Avots: ME I, 771

iztempt (li. ištem̃pti "spannend ausdehen"), tr., austrinken, leeren Naud.: baltais lācis iztempj pārmainītuo vērpeli LP. VI, 520. lielēdējs paliecis tuoveri ieslīpi un iztempis visu putru LP. V, 339. [četras pudeles iztempām Austriņš M. Z. 62.]

Avots: ME I, 817

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

ķìņķele ^2, Verwickelung, Verwirrung, Hader, Zank, Schwierigkeit, Hindernis Spr., Hudelei, Kleinigkeitskrämerei Lub., U. [Nach Thomsen Beröringer 261 aus dem Deutschen; vgl. mnd. kinke "die Windugnen, die ein Tau od. Faden von selbst schlägt", kincken "sich verwirren".]

Avots: ME II, 382

ķiņķelĩba, Hudelei L.

Avots: ME II, 382

klunk! Interj. zur Bezeichnung der Schluckerns in einem umschlossenen Raum: klunk, klunk lija nuo pudeles alus.

Avots: ME II, 235

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

krišķis, für krikšķis, ein bisschen; ein Schnapschen: viņi iemeta pa krišķam nuo pudeles A. XIII, 848.

Avots: ME II, 281

kulˆkstêt, -u, -ẽju,

1) sprudeln, geräuschvoll hervorbrechen:
ūdens kulkst, gar pudeles kaklu skriedams Mar. n. RKr. XV, 121;

2) = kulkt 1 Etn. I, 34.

Avots: ME II, 307

‡ kunkšinât, ein Schallverbum: pudele kunkšina (beim Gären) Warkl.

Avots: EH I, 675

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

‡ nùoguldzêt Kalz., eine kurze Zeit klunkern: ūdens nuoguldz pudeles kaklā.

Avots: EH II, 48

‡ *nuogulsnis (oder *nuogulsne?), = nuoguls: šķidruma, kas bij nuostājies pār biezu sakņu un pumpuru nuogulsni pudeles dibe̦nā Brigadere Dievs, daba, darbs 117.

Avots: EH II, 48

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

nùoliêt [li. nulíeti], tr.,

1) abgiessen:
viņš nuolēja nuo gluži pilnas pudeles drusku alus Blaum.;

[2) begiessen
Salis: puķes. Refl. - tiês, sich begiessen: n. gluži slapjš ar skābputru].

Avots: ME II, 813

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

pacìeņa, eine kleine Bewirtung: kas nu par pacieņu maksu ņems? LP. IV, 107, e̦suot pelnījis labu pacieņu V, 132. pacieņās pudeles Rīg. Av.

Avots: ME III, 13

pãrcilât, pãrce̦lât, tr., freqn., eins nach detn andern heben, umkramen, umordnen, stöbern, lockern: saimnieks pārcilāja pudeles, bet atrada visas tukšas Lapsk. kungs pārcilāja uz galda priekšā nuoliktuos papīrus Lig. iešu pūru pārcilāt (Var. 1: pārce̦lāt) BW. 15545, 5. zeme vairāk reizes gadā jāpārcilā A. XI, 146.

Avots: ME III, 152

pãrlaîstît, tr.,

1) übergiessen, bespritzen:
istaba jāpārlaista, iekam tuo slauka;

[2) von neuem begiessen;

3) wiederholt aus einem Gefäss ins andere giessen:
kruodzinieks pārlaistīja alu nuo vienas pudeles uotrā.] Refl. -tiês, überfliessen, übergehen: piens pārlaistījies pār slaucenes malām.

Avots: ME III, 163

‡ pašķindiens, ein einmaliges Erklingen: maišeli, kuŗā, pēc pašķindiena vē̦ruojot, varēja būt tukšas pudeles Jauns. Raksti VI, 49.

Avots: EH XIII, 179

pastrups: palielas, re̦snas un pastrupas ... pudeles Jürgens 71.

Avots: EH XIII, 177

pìeskañdinât,

1) (ein Glas an das andere beim Trinken) anschlagen, klingen lassen:
kungi pieskandina glāzes Vēr. II, 1407. gribēju ar viņu pieskandināt (aufs Wohl trinken) Stari I, 152. rakstvedis pieskandināja ar glāzi pie pudeles A. XXI, 205;

2) den Refrain singen:
viena luocīja dziesmas sīki, uotra reši, citas pieskandināja Konv. ² 2256. - Subst. pieskañdinãjums, der Refrain: pieskandinājums "līguo" Konv. ² 2256. strofas beigās... lietuo arī pazīstamuos baznīcas dziesmu pieskandinājumus Plūd. Llv. II, 61.

Avots: ME III, 290

putele U., die Flasche; aus pudele+butele.

Avots: ME III, 440

‡ *rudene (erschlossen aus tahm. ruide̦n) Popen n. FBR. XVI, 121, = rudele I ?

Avots: EH II, 381

sapildît, eingiessen (in viele Gefässe): s. alu pudeles.

Avots: ME II, 699

saputât (unter saputuôt), ‡

2) sich mit Schaum bedecken:
piens slaucuot saputā uz liêtu Ramkau. vīna pudele bij saputājuse AP. Refl. -tiês,

2): saputājušuos ... kauliņu Pas. XIV, 284. alus sasaputājis Dunika.

Avots: EH XVI, 439

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

saskalas, n. U. auch der Sing. saskala, Spülicht U., Mar. n. RKr. XV, 134, Zusammengespültes, ein schlechtes Getränk (z. B. schlechtes Bier) Grünh.: Annuža zives iekšas ieme̦tuse saskalu baļvā LP. VI, 477. saliet tur (peļķī) savus netīrumus, savas saskalas R. Kaudzītis. visas šīs "saskalas" nuogulās... e̦ze̦ra dibe̦nā Akmeņuogles 34. pudele ar alus saskalām Poruk II, 51. nenuoslaucīsi kâ alus saskalas nuo kruogus galda Janš. Dzimtene ² III, 184. kas jums sē̦tā saskalas dzers? BW. 19318, 1. garuoziņas, saskaliņas tava pūra dibinā 16757. vīrs, kas apmierinās ar saskalām MWM. X, 390.

Avots: ME III, 730, 731

šēļķe̦ns Wid., šēļķins U., Plūd. Llv. II, 226, šeļķe̦ns, šeļķins Karls., das Schälchen, das Glas Branntwein U.; der Branntwein: vīni izskauda tautiskuo brandvīnu un šēļķe̦nus Turg. Muižn. per. 39. pudele šēļķina (šēļķe̦na Upītis St. 58, šeļķina Aps. VII, 9) MWM. VII, 892. mani dzirdināja ar šeļķe̦nu Purap. Kkt. 46. ar šņabju un šeļķinu dzeršanu MWM. VIII, 722. Nebst estn. sēlikene aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 17

*šķinst: virtuvē šķinda tukšās ... pudeles A. Upītis Ģertr. 34.

Avots: EH II, 636

sklinkš(ķ)êt, -u, -ẽju, schallen, klingen, tönen (skliñkšêt) Nötk.: jūrmalā sklinkš rāmi vilnīši MWM. X, 167. pudeles sklinkšķ sasituoties kuopā Drobbusch, Stomersee; skliñkšêt "sich beklagen über" Erkul; "schwatzen" (sklinšķêt ²⁾ Altenwoga. Vgl. klinkš(ķ)êt.

Avots: ME II, 883

sklinkš(ķ)êt, -u, -ẽju, schallen, klingen, tönen (skliñkšêt) Nötk.: jūrmalā sklinkš rāmi vilnīši MWM. X, 167. pudeles sklinkšķ sasituoties kuopā Drobbusch, Stomersee; skliñkšêt "sich beklagen über" Erkul; "schwatzen" (sklinšķêt ²⁾ Altenwoga. Vgl. klinkš(ķ)êt.

Avots: ME II, 883

šļan̂kstêt Bers., Kalz., Kl., Kreuzb., Lubn., Saikava, Sessw., Wolmarshof, šļañkstêt Drosth., Papendorf, Roop, Schujen, Stenden, šļañkšêt Dunika, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Schall, der beim Schütteln einer Flüssigkeit in einem Gefäss entsteht Fest., Jürg., Smilten; klatschen: mucā šļankst alus Jürg., Kl., Fest., Meselau. brandvīna pudele šļankst kabatā Fest. ūdens pudelē šļankš Dunika. lūpas šļankst ļiku, ļe̦ku Pas. V, 475. putra šļan̂kst vē̦de̦rā Bers., Nötk. Vgl. slankšêt.

Avots: ME IV, 64

šļaûps ² Bl., Gramsden, Stenden, Wandsen, šlaups L., U., ("slaids") Lennew., = šļaubs: mieti ir šļaupi Wandsen. š. kakls pudelei Lennew. Wohl zur Wurzel von šļaupât, s. auch Wood AJPh. XXIV, 48 und vgl. šļaubs.

Avots: ME IV, 67

šņapsts Spr., Prl. n. FBR. VI, 93, Blaum. Pie skala ug. 213 Saikava, Wessen, šņapstis U., = šņabis, šņabsts: iedzert.. . šņapstu MWM. VIII, 208. šņapsti ne mutē neņemt Aps. Pie pag. tiesas 13. prasīja pa pudelei alus, pa šņapstam Kaln. Uozuolk. m. 80.

Avots: ME IV, 91

snaũdelis Ermes (li. snaudelis "соня"), Etn. III, 169, f. snaudele, = snaudala, ein Träumer L.: māte veda snaudelīti; apķeries kuplu egli, ne snaudeļa līgaviņu! BW. 18586, 1 var.

Avots: ME III, 973

II spir̃gulis Salis, ein Splitter Salis n. U.: debess sadruptu spirguļuos drīz Dünsb. spirguļu spirguļuos iet (sašķīst U.), (der Länge nach) in kleine Splitter gehn U.: šķīvji, glāzes, pudeles tur spirguļu spirguļuos gāja Lapsa Kūm. 73. Zu spir̃gala, s. Fick Wrtb. III4, 515, Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 1000

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem ² (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi ² (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562

suînît ² ,

1): auch Iw., Rulzau, Stenden;

2) - ist ganz zu streichen, weil in den dort gegebenen Zitaten s. durch suimīt zu ersetzen ist;

4): katrs pa pudelei konjaka kabatās suinīdami ("?") Veldre Dižmuiža 20. Refl. -tiês,

1): auch Rutzau, Stenden; kuo tie puiši suinījās? Tdz. 59204. man jāsuinās, kad blusas ē̦d Frauenb.; ‡

3) "zweifeln"
(mit ui; wo?).

Avots: EH II, 600

sũkstît C., Bauske, sùkstît ² Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù ² ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù ² ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

I udelêt, mit einer udele Fische fangen Stockm.

Avots: ME IV, 294

uzmava,

1) der Muff
L., Dr., V. (nach U."schwerlich im Gebrauch"): izvilkusi ruoku nuo uzmavas Janš. Dzimtene V, 158;

2) was zum Aufstreifen dient, z. B."der Ring, der auf das Ende eines Rohrs usw. aufgestreift wird"
Lennew., Stolben, (auch am Gürtel ein kleiner Riemen, hinter den man das Ende des Gürtels steckt) Fehgen, Schwanb., Selsau, Sessw., Tirsen, der eiserne Schutzring auf dem Ende einer hölzernen Achse Holmhof: Pēteris korķē; pudeles uzmava klikst Domas IV, 457. šauteni ar slauķi tīruot uz stuobra gala uzmauc uzmavu;

3) die Tülle;

4) "striķim trešā kārta" Alswig. Nebst li. ùžmova "was aufgestreift wird"
zu uzmaut I.

Avots: ME IV, 357

ve̦se̦ls (slav. veselъ "froh") Glück, Dond., Frauenb., Lemsal, Pankelhof, Rutzau, Schujen, ve̦sals Glück, U., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Ogershof, Peb., PS., Saikava, Segewold, Sehren, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zvirgzdine,

1) gesund:
ve̦se̦ls kâ rutks Br. sak. v. 1049; Etn. IV, 77; LP. II, 55; VII, 328, Grünh., Salis. ve̦se̦ls kâ ābuols. ve̦se̦la kâ biete Kaudz. M. 61. ve̦se̦lu padarīt LP. III, 38. dziedē tās sāpes ve̦se̦las Br. 129. ņemi ve̦se̦ls! LP. II, 9; V, 104. valkā ve̦se̦ls! Gļiebava. sargā ve̦se̦ls! LP. VI, 666. lai ņe̦m ve̦se̦ls šuo mantu Etn. I, 115. ēdi viņus ve̦se̦ls! LP. VI, 362. sveiks, ve̦se̦ls! (Begrüssung) Br. 72. dzīvuo ve̦se̦ls! lebe wohl! U. ve̦se̦li! lebt wohl! adieu! U. (Antwort) paši ve̦se̦li! lebt ihr auch wohl! U. ve̦se̦li mūs apraudzījuši! St., lebt wohl, nachdem ihr uns besucht habt! ve̦se̦li ē̦duši! gesegnete Mahlzeit! U. ve̦sals! sagt man zu einem, der schnuckt Etn. I, 113. - viņš ir ve̦se̦ls, ihm ist wohl (er ist gestorben) Biel. n. U.;

2) ganz, heil, unversehrt
U.: ve̦se̦ls kâ pauts Etn. IV, 77; LP. IV, 42, Grünh. ve̦se̦ls kâ dzimis Br. 206. ve̦se̦ls kâ pimbers Etn. I, 98. ve̦se̦la āda, eine heile Haut U. ve̦sals mēnesis (vgl. li. vesulỹs oder veselinis "September" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197), dei September Etn. IV, 100. dzīve ir viens kuopējs ve̦se̦ls (ein ungeteiltes Ganzes) Domas II, 1285;

3) ganz, voll:
ve̦se̦ls rubulis, ein ganzer Rubel U. ve̦se̦la pudele alus, eine ganze (volle) Flasche Bier. ve̦salu jūdzi iet Frauenb. ve̦se̦ls gads ebenda. ve̦se̦lu augu nakti A. v. J. 1896, S. 733. māsām, kuru bij mājās ve̦se̦las divas (ganze zwei) Purap. Subst. ve̦se̦lums, das Gesundsein U.: tur ne˙kāda ve̦se̦luma nav, da ist nichts vOn Gesundheit U. Wohl zu ide. *u̯esu-s "gut" (zur Bed. vgl. d. wohl), got. wizōn "schwelgen", ai. vástō "vor dem Fressen" mir. feis "Essen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 307 f.; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 267).

Avots: ME IV, 543, 544

ziẽķis,

1) s. zieķe;

2) (mit iẽ ) wer viel zu schmieren pflegt, ein Schmierfinke
Nötk.;

3) eineŗ der viel isst
(mit iẽ ) Bauske;

4) eine schlecht und oberflächlich ausgeführte Färberarbeit, eine Sudelei
Nötk.

Avots: ME IV, 742

žvakât Ahs. n. RKr. XVII, 67, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, = žvacinât: ž. ievārījumu nuo pudeles laukā; ž. uogas gruozā; ž. naudu makā. Refl. -tiês, sich hin- und herbewegen, wackeln: kāja vaļīgā zābakā žvakājas Wandsen. man kurpes (būdamas par lielām) žvakājas Stenden.

Avots: ME IV, 840