Paplašinātā meklēšana

‡ apskujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken Salisb.

Avots: EH I, 113

‡ *gaujuôt "?": dziedāšana, gaujuošana un trakuošuņa Lenz Spred. grām. v. J. 1764, S. 1483.

Avots: EH I, 387

ìemãjuôt, seinen Wohnsitz haben: ķēniņam ir nuolādēta pils, kur ve̦lns iemājuo LP. VI, 441. tur dzīves pe̦lē̦kums un trūkums iemājuoja MWM. VII, 575. Refl. - tiês, seinen Wohnsitz nehmen, sich ansiedeln: ve̦lns iemājuojies rijā LP. VI, 170.

Avots: ME II, 43

izstraujuôt, intr., hervorströmen: avuots izstruajuoja nuo klints aizas Dr.

Avots: ME I, 806

nelũkuõjuõt uz, ungeachtet, trotz: nelūkujuot uz lielajām grūtīām, viņš tuomē̦r sasniedzis savu mērķi.

Avots: ME II, 722

‡ nuoskujuôt, mit Tannenreisern bestreuen Frauenb., Salisb.: n. ceļu.

Avots: EH II, 87

skujuôt: mit zerhackten Fichtenreisern bestreuen Frauenb. (z. B. ein Zimmer, einen Weg); skujuôts, mit skujas 1 versehen: pa skujuotuo galuotņu spraugām A. Upītis Laikmetu griežos I, 79. skujuotu (mit einem Fichtennadelmuster versehen?) uozuola kannu Skalbe Raksti II, 134.

Avots: EH II, 515

skujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken (um ihn von vollgestümten Gräben zu unterscheiden) Salisb.

Avots: ME III, 902

straujuôt,

1): kuoki sulām s. ļaus Rainis Dz. un d. III ² , 351.

Avots: EH II, 584

straujuôt, intr.,

1) strömen
Celm., rasch fliessen: upe stràujuo ² Saikava, Lubn.;

2) ungestüm vorwärts streben:
muožas gars un straujuo prāts Zvanpūtis.

Avots: ME IV, 1082

straujuôts, = straujš: tec, upīte, juo straujuota (Var.; straujāka)! BW. 8850 var.

Avots: ME IV, 1082

taujuôt, = taujât: pēc dziesmiņas . . . netaujuo līgaviņu! BW. I, S. 841, No 567, 1.

Avots: ME IV, 136

tujuôt, = dujât, kollem. gtrren: tuju, tuju, paipaliņa,.., kas tev vainas netujuot...! BW. 2504, 1 var.

Avots: ME IV, 255

ujuôt, = ujât: nuo juoda klēpja ujuo Rainis Indulis un Arija 194.

Avots: ME IV, 296

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714