Paplašinātā meklēšana

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78

‡ izpukâtiês Frauenb., = izpukuôtiês.

Avots: EH I, 475

kaukâtiês "lūkuoties" [?]: mūsu Andris kaukājas uz Vagaļu Emmas Saikava.

Avots: ME II, 173

ļukâtĩês, -ãjuos, wackeln, nicht fest sitzen, wanken: aizlaid vadzi gar tuo tapu, lai neļukājas Stelp.

Avots: ME II, 542

‡ maũkâtiês Dunika, = maũkuôtiês.

Avots: EH I, 786

‡ nuomaũkâtiês Dunika, = nùomaũkuôtiês.

Avots: EH II, 67

nùošņaũkâtiês, schnaubend, zischend Laute hervorbringen: viņš tâ savādi nuošņaukājās A. XX, 780.

Avots: ME II, 870

pabraũkâties, dann und wann fahren, spazieren fahren, herumfahren: še pastāvīgi pabraukājas un pastaigājas B. Vēstn.

Avots: ME III, 9

pukâtiês (unter pukât): auch AP., KatrE., Oknist, Saikava; "schimpfen" Blieden, "bārties" Linden in Kurl., "dusmas izteikt" Wessen: kad nav kaut kas pa prātam; tad pukājas KatrE. viņš pukājās uz šitā cilvē̦ka Linden in Kurl.

Avots: EH II, 322

‡ ukāti, ein zweizinkiges Gerät, womit man Kochtöpfe in den (russischen) Ofen stellt Višķi n. Ceļi IX, 402. Aus r. ухват dass.

Avots: EH II, 712

ukâtiês, zu Grunde gehen U. Zu *uka.

Avots: ME IV, 296

ìebraũkât: kas ir tādi iebraukāti zirgi, tie jau mājas zin Siuxt. visi (sc.: puiši) labi iebraukāti: ar Jānīti Rīgā brauca, ar Peteri baznīcā, ar Miķeli ... uz Jelgavu ... Tdz. 42025.

Avots: EH I, 504

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs ² Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18

nẽsis, [nêsis ² Autz., Bl., Bauske, Līn.], die Wassertracht, 2 Eimer Wasser: ja viņš ūdeni atne̦stu, viņam labprāt maksātu trīs dukāti par nēsi LP. VI, 189; der Plur. nēši [nêši ² Gr. - Essern, Nigr., Salis, Iwanden (li. nė˜šiai)], auch nēšas Mar., das Schulterjoch der Wasserträger: paņem nēšus un atnes ūdeni! Kand. visi saka, ka es biju raganiņa: ūdens nēši (Var.: nēšas), zāļu nasta tā bij mana raganiņa BW. 28964.

Avots: ME II, 743

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808

pagluds: Adv. pagluži, ziemlich glatt: tā jau p. vērpj Oknist. p. sasukāti mati Lubn., Meselau. talka nuoritēja p. Saikava.

Avots: EH II, 133

pìegrābt,

1) zu-, hinzuscharren, -harken :
(sienu) saņe̦m, piemin un piekasa (piegrābj) Etn. III, 72;

2) vollharken, -scharren:
piegrābj maišeli ar dukātiem LP, I, 73. Refl. -tiês, für sich zusammenscharren: ekur nu māntās tavs vīrs būtu piegrābies Krišs Laksts 42.

Avots: ME III, 252

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pùrslât ² , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês ² , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420

saplaûkât, ‡

2) mit
plaukas 1 behaftet machen (?): rijā (wo ein Bär mit einem bösen Geist gekämpft hatte) visi ārdi salauzti un saplaukāti Pas. XI, 251.

Avots: EH XVI, 436

sastukât,

1): auch Kal., OB., Turlau; svārki sastukāti nuo deviņiem gabaliem Kr. Hasenpot. sastukāti ("salaisti") grīdas dēļi Telssen.

Avots: EH XVI, 452

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

I šļaukât, -ãju,

1) = šļaucît Nötk., PS. (mit aũ), Aahof, Geistershof, Meselau, Schujen, Smilten, (mit àu ² ) Bers., Grundsahl, Palzm.: uzpūstu vē̦de̦ru vajaga labi šļaukāt, tad paliks slābans Fest. ruoka, kuŗu viņš šļaukāja gar bises stuobriem Saul. I, 263; "knüllen, knittern" (mit aû ² ) Schwitten: kuo nu šļaukā drābes, pa gultu valstīdamies?"šļuokāt" (mit aũ) Grünwald; (Gras, Getreide) niedertretend gehen (mit àu ² ) Adl., Stockm.;

2) = šļaukāties Spr., (mit aũ ) Salis; sich umhertreiben Sessw.;

3) ohrfeigen
Roop, Salisb., (mit aũ) Salis. Refl. -tiês, U., Spr., Memelshof, Ruj., (mit aũ) Karls., Salis, Seppkull, Widdrisch, (mit aû) Bers., Lubn., Saikava, Warkl., = šļaucîtiês 1 und 2; "valstīties gultā" (mit aû ² ) Schwitten: kuo tu šļaukājies? celies augšā! Saikava. puiši ar meitām sāka šļaukāties ebenda.

Avots: ME IV, 66

šļiêkas Mar. n. RKr. XV, 139, Lis. n. RKr. XVII, 94, Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Erlaa, Golg., Lös., Nötk., Saikava, Sessw., (mit iê ² ) AP., = sliekas, siekalas, der Speichel N. - Peb.: ķeŗat jel kādu plācenīti, lai tiek kaut vai šļiekas, kuo nuorīt! Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 107. bezzuobaiņa šķirgata... šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. visas šļiekas (spļaudekļi), kuo spļāvis, palikuši par ze̦lta dukātiem LP. V, 353. nespļauj šļieku zemē! Mar., Wessen, Meselau, Ruj.

Avots: ME IV, 73

šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu ^2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.

Avots: ME IV, 92

‡ tor̃bulêtiês Seyershof "bieži šņaukāties".

Avots: EH II, 688

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807