pìegrābt,

1) zu-, hinzuscharren, -harken :
(sienu) saņe̦m, piemin un piekasa (piegrābj) Etn. III, 72;

2) vollharken, -scharren:
piegrābj maišeli ar dukātiem LP, I, 73. Refl. -tiês, für sich zusammenscharren: ekur nu māntās tavs vīrs būtu piegrābies Krišs Laksts 42.

Avots: ME III, 252

pìegrābt,

2): in grosser Menge raffen (perfektiv):
piegrābtu mantu Pas. XV, 269. piegrābj miltu bļuodā VIII, 101 (ähnlich XII, 193). piegrābj gaļas XII, 481. piegrābe zȩlta V, 326.

Avots: EH II, 251