Paplašinātā meklēšana

kar̃tupelis: mit ar̂ Mahlup, mit ar̂ ² Strasden; acaini kartupeļi BW. 28574. speltē ce̦ptu kartupeļu 19408 var.

Avots: EH I, 590

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

katupelis Behnen n: FBR: XVI, 139, 143, Grenzhof n. FBR. XII, 14, = kar̃tupelis.

Avots: EH I, 593

‡ ķirtupelis Preekuln n. BielU., die Spitzmaus (sorex araneus).

Avots: EH I, 704

‡ krupelis Frauenb. u. a., Deminutivform zu krupis, die Kröte.

Avots: EH I, 660

tupelis Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, Lennew., = tupulis, die Kartoffel: tupelīšus lasīdamas BW. 34164 Vgl. zur Verbreitung auch Niedermann WuS. V1II, 44 und 55.

Avots: ME IV, 266

‡ upelis Dunika, Demin. zu upe: kalnu u. strauji tecēja Veselis Cilv. sac. 119.

Avots: EH II, 713

‡ bedre̦ns Seyershof, = bedraîns: b. kartupelis.

Avots: EH I, 211

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234

‡ cirmains Stender Deutsch-lett. Wrtb., wurmicht Mahlup, N.-Peb., Sessw.: c. rieksts, burkāns, kartupelis.

Avots: EH I, 273

[ìezaļguôt, teilweise grün werden: kartupelis iezaļguojis Serben.]

Avots: ME II, 90

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains ²
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

‡ izcirmeņuôts N.-Peb., wurmstichig: i. kartupelis.

Avots: EH I, 438

iztrepêt, ausfaulen: kuoks, kālis, kartupelis iztrepējis Fianden, PS.

Avots: ME I, 820

Jãnis: Demin. dat. s. Jãnelim BW. 12943,

2): Jāņa puķe "?" Strods Par. vōrdn. 87;

4) jãnĩtis,

c): eine gewisse Blume mit roten Blüten
Seyershof; "Jāņu kartupelis" (scherzweise) Iw.

Avots: EH I, 561

kartupis (unter kar̃tupelis): auch (mit ar̃ ) PS., Demin. kartupīši ( verächtlich) Memelshof.

Avots: EH I, 590

‡ kartups (mit steigendem Ton gesprochen) Oknist, = upelis">kar̃tupelis.

Avots: EH I, 590

[klamacis " ein rundes Stück": bē̦rns jau ir uzaudzis liels klamacis Wessen; klamācis " etwas Rundes und Weiches": sivē̦ns, kartupelis ir audzis kâ klamācis Erlaa. In Rozentov sei klamācis ein Mensch, der beim Gehen die Füsse schleppt.]

Avots: ME II, 211

‡ mîkstans ² (vielleicht mit a aus e, ) AP.; ziemlich weich: m. kartupelis.

Avots: EH I, 821

‡ nùobul˜durêt, eine Zeitlang undeutlich sprechen: karsts kartupelis mutē un nevar it ne˙kuo izkliegt, tikai nuobuldurē vien Kaudz. Izjurieši 216.

Avots: EH II, 35

pajukt,

1): auseinandergehen:
ni jis (= kartupelis) miltāts, ni jis pajūk Kaltenbr. jāpielāpa pajukušas pudamentes (Fundamente) Jürgens 22; auseinander stieben Saikava: pajuka tirdzē̦nu kâ me̦lnais debesis; ‡

3) verworren (fig.) werden:
viņš atstāja gaisīga, pajukuša cilvē̦ka iespaidu Austriņš Raksti IV, 504; ‡

4) durch Geburt entstehen:
nuo viņa jau agrākuos laikuos bē̦rnu pajucis vai biezs Azand. 11. ‡ Subst. pajukums, die Menge (eig.: die auseinandergestobene Menge): kur tāds liels p. precinieku, tur meitai nav viegla lieta izmekleties ... īstuo Janš. Bandavā II, 115.

Avots: EH II, 138

pãls,

1): auch (mit à) AP. (nicht von Menschen),
(mit à ² ) Lubn., Meselau, Saikava, Sessw.; ‡

2) hellrosa
(mit à) AP.: p. kartupelis.

Avots: EH XIII, 195

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200

‡ pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341

raũpains, schorfig, grindig, uneben: r. kartupelis Jürg., Bauske.

Avots: ME III, 488

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521

satrupt, = satrupêt: satrupis kuoks Salis, Ermes, Wandsen; satrupis kartupelis Lis.

Avots: ME III, 766

‡ saušņājs Bērzgale, = sàusnējs 1: s. kartupelis.

Avots: EH XVI, 462

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

‡ slags (mit hochle. a < e̦?) "gle̦ts, ūdeņains" Festen: s. kartupelis; "smags" Bers.: slagi lini.

Avots: EH II, 519

strũglaîns Dunika, geschichtet U.; streifig Dunika: str. kartupelis, auguons, debess Dunika.

Avots: ME IV, 1097

trusans: auch Heidenfeld; t. ("vārīgs") cilvē̦ks Warkl.; t. ("tikai drusku apvārīts, tikai drusku mīksts) kartupelis Bērzgale.

Avots: EH II, 699

tupenis,

1) die Kartoffel
RKr. II, 78, Bers., Bewershof, Kalzenau, Laud., Lös., Lub., Saussen, Smilt., Sunzel, Tals.; die Knolle: Sprw. tupenis nav ābuols RKr. VI, 915. tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. II, 74. gani cepa tupeņus LP. VI, 626. ai, sūrais tupenīti (Var.: rācenīti), kā es tevi apēdīšu? BW. 21653: sakņu un tupeņu augi, kā kartupeļi . . . Konv. ² 305;

2) auf ein kleines Kind bezogen:
žē̦luodama mazuo tupenīti A. Brigader Daugava I, 826. Zur Bed. 1 vgl. Niedermann WuS. VIII, 45 f. und 55 ; tupenis 1 wohl aus tupelis . rācenis.

Avots: ME IV, 266

tupuļaîns "mit kleinen Kartoffeln bewachsen": tupuļains kartupelis Schwanb.

Avots: ME IV, 268

‡ ūdukšņains A.-Schwanb., Feuchtigkeit enthaltend, wässerig: ūdukšņaina maize ū. (kas vārīts nav sauss) kartupelis.

Avots: EH II, 741

upis (li. upys Daukša Post. 198, ₉ ) Jozefovo, auch ein Demin. upelis (li. upelis bei Miežinis), ein Bach, Bächlein Druw. (hier meist in Komposita: Egļupis, Alkšņupis u. a.); eine sumpfige Niederung im Wald, durch die Wasser rieselt, ohne sich zu einem Bach zu vereinigen: starp abiem upjiem A. 1899, S. 119, upīši urdzēja visu cauru vasaru 108. upītis (li. upytis bei Miežinis) burbuļuo Kra. Vīt. 79. tik upeļa malā grīslis U. b. 61, 50; upelis, ein im Sommer versiegendes Bächlein Dunika; in Dunika auch Bachnamen wie Rũdupis, Laũkupis, Sil˜kupis, Me̦dupis u. a. und die Wiesennamen Brizgu upji und Ratinieku upji.

Avots: ME IV, 300, 301

uzgrust,

2): (kartupelis) drusku ciešāki uzgruzdis Pas. XIII, 190. iesalu (kaltējuot) uzbeŗ uz krāsns malas, lai uzgrūst Ramkau.

Avots: EH II, 723