aizburbis
àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'urbis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'urbis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (18)
aizburbis
àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
atļurbis
burbis
caururbis
iežurbis
izbļurbis
‡ izbļurbis (Part. praet. act. von izbļurbt?) "eine solche Stelle od. ein Sumpf, wo es Blasen wirft, wenn man sich nähert" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 435
Avots: EH I, 435
kokurbis
kokurbis
noļurbis
skurbis
sviķurbis
sviķurbis
svīķurbis
turbis
urbis
urbis
urbis,
1) = urbeklis, svārpsts Nötk., (mit ùr) C., (mit ur̂ 2 ) Nigr., Stenden, .(mit ùr 2 ) Meiran; nom. pl. urbi A. XXI, 440; dazu auch: šādi rīki, tādi rīki amatnieka kulītē: bij kalteņi, bij urbeņi BW. I, S. 891, № 16521;
2) ein Holz mit zwei Löchern in dem Viehstricke zwisehen Krippe und Hals des Viehs, welches das Zerbeissen des Strickes verhindert
Biel. n. U.; Bielenstein Holzb. 131;
3) (?) = urbe Mag. XX, 3, 223.
Avots: ME IV, 302
1) = urbeklis, svārpsts Nötk., (mit ùr) C., (mit ur̂ 2 ) Nigr., Stenden, .(mit ùr 2 ) Meiran; nom. pl. urbi A. XXI, 440; dazu auch: šādi rīki, tādi rīki amatnieka kulītē: bij kalteņi, bij urbeņi BW. I, S. 891, № 16521;
2) ein Holz mit zwei Löchern in dem Viehstricke zwisehen Krippe und Hals des Viehs, welches das Zerbeissen des Strickes verhindert
Biel. n. U.; Bielenstein Holzb. 131;
3) (?) = urbe Mag. XX, 3, 223.
Avots: ME IV, 302
uzburbis
Šķirkļa skaidrojumā (14)
apskurbt
apskur̃bt, intr., schwindlig, betäubt, betrunken werden: čūska apskurba nuo dabūtā smēliena LP. VI, 521. tagad viņš bija mazliet apskurbis MWM. V, 269.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apžurbt
apžurbt, -stu, -bu, sich betrinken: apžurbis, betrunken Mag. XIII, 2, 48. Lund.; cf. žurbulis.
Avots: ME I, 139
Avots: ME I, 139
atskurbināt
atskur̃binât, wieder nüchtern machen, von einem Rausch befreien: piedzē̦rušu. Refl. -tiês = atskur̃bt, wieder nüchtern werden, den Rausch verlieren: atskurbis viņš vairs nevar atminēties Latv.
Avots: ME I, 193
Avots: ME I, 193
ieurbt
ìeùrbt,
1) den Anfang des Bohrens machen:
viņš ieurbis, bet nav izurbis dēli;
2) einbohren:
caurumu; fig. tumšas acis ieurba katrā sirdī savus dedzī- guos starus Rol. [ieurbt sulas, (in einen Baum) bohrend, (dessen) Saft herausfliessen machen. ] Refl. - tiês, sich einbohren: luode viņam ieurbās krūtīs A. XX, 300. tādi cilvē̦ki ne˙re̦ti ierbjas vienās pašās duomās JR. IV, 101. kas reiz te ieurbies, tas laukā vis negrib līst Rīg. Av.
Avots: ME II, 85
1) den Anfang des Bohrens machen:
viņš ieurbis, bet nav izurbis dēli;
2) einbohren:
caurumu; fig. tumšas acis ieurba katrā sirdī savus dedzī- guos starus Rol. [ieurbt sulas, (in einen Baum) bohrend, (dessen) Saft herausfliessen machen. ] Refl. - tiês, sich einbohren: luode viņam ieurbās krūtīs A. XX, 300. tādi cilvē̦ki ne˙re̦ti ierbjas vienās pašās duomās JR. IV, 101. kas reiz te ieurbies, tas laukā vis negrib līst Rīg. Av.
Avots: ME II, 85
izburbēt
izburbêt, morsch, porös werden [Wain., Gramsden]: tilts, le̦dus, sniegs izburbējis. durvis, sienas izburbējušas. izburbējis uozuoliņš BW. 12333. drēbe izburbējusi, fadenscheinig Naud. In Wain. das Part. praet. izburbis 2 [li. išbur̃bęs "раздувшiйся"].
Avots: ME I, 719
Avots: ME I, 719
izburbt
ļurba
ļur̃ba Wolm., [PS., Salisb., Jūrg., Trik., N.-Peb., Ruj., Serbigal], ļùrba C., ļur̂ba 2 Kand., [Salis, Bauske, Selg., Lautb., Dond., Libau, Gr.-Essern, Dunika, Wandsen, ļur̂ba AP.), ļùrbāns 2 Lub., urbis">ļurbis,
1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?
2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].
Avots: ME II, 544
1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?
2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].
Avots: ME II, 544
paskurbt
paskùrbt, intr., ein wenig schwindlig werden, einen Ohnmachtsanfall haben; Part. praet. paskurbis, beduselt.
Avots: ME III, 101
Avots: ME III, 101
saburbt
salaist
salaîst, tr.,
1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;
2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;
3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;
4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;
5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,
1) sich zusammenfügen, vereinigen;
2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;
3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;
4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;
5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,
1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;
2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.
Avots: ME II, 665
1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;
2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;
3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;
4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;
5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,
1) sich zusammenfügen, vereinigen;
2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;
3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;
4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;
5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,
1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;
2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.
Avots: ME II, 665
saskurbt
saskurbt, intr.,
1) ein wenig ärgerlich, verschnupft werden:
pate iegāja saskurbuse istabā U. b. 104, 9. saskurbis vaigs;
2) sich leicht berauschen, berauscht werden
Walk, A. - Schwanb., AP., (mit ur̃ ) Dunika: viņš nuo lielas laimes pa˙visam saskurbis Lennew., Assiten, Warkl.;
3) ein wenig sauer werden: piens saskurbis Welonen, Dricē̦ni;
4) schwindelig werden
Gr. - Essern;
5) (mit ur ) "saslimt, savārgt" Lemsal.
Avots: ME III, 735
1) ein wenig ärgerlich, verschnupft werden:
pate iegāja saskurbuse istabā U. b. 104, 9. saskurbis vaigs;
2) sich leicht berauschen, berauscht werden
Walk, A. - Schwanb., AP., (mit ur̃ ) Dunika: viņš nuo lielas laimes pa˙visam saskurbis Lennew., Assiten, Warkl.;
3) ein wenig sauer werden: piens saskurbis Welonen, Dricē̦ni;
4) schwindelig werden
Gr. - Essern;
5) (mit ur ) "saslimt, savārgt" Lemsal.
Avots: ME III, 735
skurba
skur̂ba 2 Karls.,
1) skùrba C., skur̂ba 2 Bauske, der Schwindel, das Schwindligsein
Wid.; der Rausch (skurbis LA.), der Dusel: skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. tie baudu skurbā truokšņuo Asp, nav ve̦lni apreibuši tādā skurbā Asp. svē̦tku mūža skurbā nedzirdēja patiesības drūmuo balsi Rainis;
2) skùrba 2, die Brunstzeit der Ziegen, Schafe, Hasen
Fest. suņu skurbas laiks Etn. I(I, 146. zu skurbt.
Avots: ME III, 905
1) skùrba C., skur̂ba 2 Bauske, der Schwindel, das Schwindligsein
Wid.; der Rausch (skurbis LA.), der Dusel: skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. tie baudu skurbā truokšņuo Asp, nav ve̦lni apreibuši tādā skurbā Asp. svē̦tku mūža skurbā nedzirdēja patiesības drūmuo balsi Rainis;
2) skùrba 2, die Brunstzeit der Ziegen, Schafe, Hasen
Fest. suņu skurbas laiks Etn. I(I, 146. zu skurbt.
Avots: ME III, 905
turba
I turba, ein Fisch (grosse Radaune?) Lems. n. U., der Alant (mit ur̃ ) Salis. - Vgl. turbis. Entlehnt nach Thomsen Beriiringer 282 aus liv. tūrba "Bleier".
Avots: ME IV, 268
Avots: ME IV, 268