Paplašinātā meklēšana

‡ baltvīkale "eine Art Manteltuch (?)" Rolhof n. Latv. Saute 1929, S. 805.

Avots: EH I, 203

baravĩka: baravika Golg., baravika BW. 2834; 24310 var., baraviks ² Oknist, baraviks Janš. Dzimtene IV, 196, nom. plur. baraviki BW. 20745, barvikas BW. 12242, nom. s. bârvĩks ² Dunika.

Avots: EH I, 205

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263

kvĩka Smilt., eine quiekende, schreiende, ausschlagende Stute: kvīka - ķēve, kas kviec un sper, Lös. n. Etn. IV, 99. [kvĩka, ein quiekendes Schwein Drosth. ; ein oft kreischendes Mädchen Nigr.]

Avots: ME II, 355

svĩka: auch Neuhausen.

Avots: EH II, 619

svĩka Karls., ein Streifen: kas tā tāda svīku cūka sēž pie mana bāleliņa? nāc ārā, svīku cūka, lai mēs tevi mazgājam! BW. 21240. Wenn mit ī aus in und urspr. "Einbiegung", zu an. suangi "die weichen" u. a. (bei walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben mit ide. g schwed. svank "Einbiegung, Senkung").

Avots: ME III, 1162

švĩka: auch Schnehpeln, (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118

švĩkains: auch Anzen, Frattenb., (mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švĩkains Ahs. n. RKr. XVII, 57, C., Jürg., PS., mit (eingeritzten) Streifen versehen : š. stikls, galds. š. cilindrs Daugava v. J. 1928, S. 991. zaļgani švīkainiem aizkariem Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 18. le̦dus jau švīkains, -drīz izies Thorensberg. šuovakar ir švīkains gaiss Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 118

svīkal̃ts, das Ferkel, Jungschwein: cūka ar svīkaltiem.

Avots: ME III, 1163

švīkata, ein kleiner, feiner Streifen Vīt.: nebij ne˙kādas rē̦tas, bet maza švīkata.

Avots: ME IV, 118

tvīka, die Hitze, Schwüle: karstā tvīkā tuo (zemi) pārklāja jauni asni Upītis Sieviete 220. dze̦strums vēl nespēj dzest tvīku Ezeriņš Leijerk. I, 258. ielēja... asinīs mulsinuošu nemieru un tvīku A. Brigader Daugava I, 1086.

Avots: ME IV, 292

tvîkaîns ² , schwül: gaiss bija . . . tvīkains un sutīgs Janš. Bandavā lI, 365. laiks . . . bija karsts un tvīkains Mežv. ļ. II, 529. tvzkainās naktīs MWM. X, 205.

Avots: ME IV, 292

‡ tvîkans ² Salis, = tvîkaîns ² : t. gaiss.

Avots: EH II, 711

I vìka ² Šķilbē̦ni, die Wicke.

Avots: ME IV, 635

II vīka U. "=vika, viķe, der Kebs". "Kebs" ist wahrscheinlich in "Reps" zu korrigieren, vnd vīka - mit vīķe (s. dies) gieichbedeutend.

Avots: ME IV, 635

vĩkaba (tehlerhatt für vīkala I 2?): mātītes nuomirst un de̦r jaunajiem kāpuriem par vīkabu ("Hülle"?) Konv. ¹ 295.

Avots: ME IV, 635

vĩkaine, ein mt karriertes Umlegetuch. Zur Form vgl. vilnaine.

Avots: ME IV, 635

I vīkala,

1): bez vīkalas "ohne Hülle des Oberkörpers"
Mag. V 1-2, 161.

Avots: EH II, 792

I vīkala,

1) ein Teil der Frauenkleidung
BW. III, 3, S. 871 ; ein grünes Umlegetuch (mit ĩ ) Nurmhusen, Odern; ein gesticktes Umlegetuch (vĩkale) um Windau; ein wollenes Umschlagetuch Pilten und Windau n. U.: vīkale sīkām rūtīm Plutte 68. sedzu zaļu vīkaliņu BW. 14266. apveltīja vīra māti, kuŗai uzsedza baltu vīkalu RKr. XVI, 217;

2) auch vīkals Konv. ¹ 317, die Blütenhülle
Dr.; eine Hülle überhaupt: vīkala, t. i. lapiņas, kas se̦dz ziedu galviņu Konv. ² 187. ziedu galviņas ar vīkala lapiņu... galiem ķeŗas drēbēs 507. Zu vît? Zur Form vgl. ae. wág, and. wêg "Wand" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234).

Avots: ME IV, 635, 636

II vīkala (jeb rīsa māte) "Göttin des Fleisses und Erfolgs (?)" Bers. n. Etn. I, 55 (sie komme des Nachts zu den Spinnradern der Mädchen, um zn spinnen).

Avots: ME IV, 636

I vīkaļa Suhrs, = vīkala I, ein Umschlagetuch.

Avots: ME IV, 636

II vīkaļa (?) "vilcējs, pūķis, mājas gariņš": Sprw. ve̦lk kâ vīkaļa Alksnis-Zundulis. tai jau vīkaļa kurvī, sagt man von einer Spinnerin, die viel Wolle hat ders. tai jau sava vīkaļa: ik gadus pa pāriem vien jēru ders.

Avots: ME IV, 636

vīkale, s. vīkala I.

Avots: ME IV, 636

žvĩka Dond., = švīka.

Avots: ME IV, 847

atsarka, rötlicher Wiederschein: sils nuo saules atsarkas tvīka MWM. VI, 834.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

‡ be̦rabe̦ka BW. piel. ² 24310, 1, = baravīka.

Avots: EH I, 213

‡ be̦ravika AP., = baravīka.

Avots: EH I, 213

‡ burvĩķe Frauenb., der Steinpilz; vgl. baravīka. Wohl mit u aus o.

Avots: EH I, 255

ìevĩkt, (eine Arbeit) teilweise bewältigen: viņš šuo darbu tuomē̦r ievīka Nigr.]

Avots: ME II, 89

ķìrzât, -ãju, tr., schelten, durchhecheln: kaut gan viņa vaigi pietvīka aiz kauna, ka tas sāk ķirzāt savas sievas kļūdas A. XVI, 531. Refl. -tiês, zanken Lös. n. Etn. IV, 66, Lub., [ķir̂zâties ² Nigr.].

Avots: ME II, 386

ķura, maizes ķura, eine Speise: tuo vāra nuo maizes garuozām kâ pabiezu putru, aizdaram pieliekuot taukus jeb gaļas vīkaras un ē̦d atkal ar rupju maizi kuopā Etn. I, 41.

Avots: ME II, 392

lìksms (li. liñksmas), [n. Bl. auch lĩksms ], froh, heiter: viņa seja vēl tvīka nuo līksmām atmiņām Vēr. I, 661. dziesmas jaunieši nuo sirds un līksmi dzied Lautb. daudz dieniņu mūžiņā, cita sē̦ra, cita līksma. Bis jetzt gewöhnlich mit g geschrieben (idem man es zu lĩguot stellte). Wohl [nach Leskien Abl. 334 ] zu le. lìkt, lìekt: [urspr. also etwa: geneigt (vgl. li. põns man liñkę̄s "der Herr ist mir geneigt"). ]

Avots: ME II, 486

nùopliķêt, nùopliķuôt, tr., ohrfeigen, maulschellieren: viņš satvīka kâ nuopliķē̦ts Saul.

Avots: ME II, 831

nùotvìkt, intr.,

1) erhitzen, rot werden vor Schwüle, Scham:
Pēteris nuo kauna un bailēm nuotvīcis A. XI,100. viņš aizlika vaigam ruoku priekšā, lai nere̦dzē̦tu, ka tas nuotvīka Blaum.;

2) verschmachten:
mans gars iekš manim nuotvīcis Psalm 143, 4. viss dabā kâ nuotvīcis un nuoguris Aps. [atse̦dz palagus;... bē̦rns pa˙visam... nuoslāpis, nuotvīcis Anekd. 26.]

Avots: ME II, 879, 880

pãrtvìkt, intr., übermässige innere Hitze empfinden: viņa pārtvīka un nuosarka Latv.

Avots: ME III, 184

patvīkt, ein wenig schwül werden: zē̦ns nuo bāriena tikai drusku patvīka.

Avots: ME III, 127

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

‡ rīšu mãte ("jeb vīkala") Bers. n. Etn. I, 55, ein mythisches Wesen: r. m. - nāk naktīm pie meitu ratiņiem vērpt.

Avots: EH II, 376

ruožaîns,

1) auch ruožuôts, mit Rosen versehen, verziert: ruožainās, kre̦llainās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? ne man ruozes, ne krellītes BW. 14692, 19. vaiņag manu, ruožuotuo! 24283 var.;

2) rosenfarbig, rosenrot:
ruožainas lūpas. ruožainā gaismā debess tvīka MWM. XI, 177. ruožainajā rītā Vēr. II, 1221.

Avots: ME III, 587

II šalkt, erschauern, schaudern: viņa sēdēja... un tvīka un šalka (es wurde ihr heiss und kalt) Blaum. Stāsti 56. Subst. šalkums, Kälteschauer: auksts šalkums man mugurā ķeras MWM. III, 336. Plur. šalkumi, Schauder Segew.

Avots: ME IV, 3

švicka (mit ī?) "= švīka, die Schramme" Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 115

švīksna Vid., = švīka; vgl. svīksnains.

Avots: ME IV, 118

švĩkumains (?) Bauske "= švīkains": švìkumains ² ir kuoks, kas, ilgāku laiku sabijis mitrumā, ir kļuvis vietvietām zils Aiviekste.

Avots: ME IV, 119

tvìcin, zur Verstärkung von tvìkt: tvīcin tvīka uoša uogle BW. 12982. Pēterim seja tvīcin tvīka Saul. I, 105.

Avots: ME IV, 292

tvīksme,

1) = tvīka, die Hitze, Schwüle Wid.: saules tvīksmē Rainis Götes dzeja 31. karstas tvīksmes sildīts Apsk. v. J. 1903, S. 353;

2) auch tvīksma "?": tvīksmes pārņe̦mts vientulis Vēr. I, 1288. es jūtu augu tvīksmi MWM. VIII, 85. vijuolītes tvīksmēs mirdz JR. V, 145.

Avots: ME IV, 292

tvìkt,

1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì ² ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst ² ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡

2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.

Avots: EH II, 711

uzšvĩkât, = uzšņīpât: ar naglu uzšvīkājis uz durīm švīkas Stenden.

Avots: ME IV, 390

valmis Kalnemois (mit àl ² ), Laud., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Selb., Sessw., = val̃nis 4: kaimiņu meitām bija skaists valmis cimdiem Selb.; in A.-Schwanb. und um Windau gleichbed. mit valnis 5: valmi iegriezt vīkalē Windau. Mit Assimilation aus valnis?

Avots: ME IV, 458

vīķe Konv. ² 3667, vīķītis Riga, Fittchen (alburnus lucidus Heck.) RKr. IX, 94; Natur. XXXVII, 42; Demin. vīķīte "mailīte" RKr. XVII, 63. Aus mnd. witt(e)ke "kleiner Weissfisch", woher wohl auch vīka II, vika und viķe.

Avots: ME IV, 639

vīkuole L., = vīkala I 1 "Überdeck" Elv.

Avots: ME IV, 639

I vĩkt Dunika, vīkt N.-Bartau n. U., -kstu, -ku, refl. vîktiês Dunika, pers. und unpers., gedeihen, von statten gehen: darbs nevīkst, negrib vīkties Dunika. kâ vīkst? Janš. Bandavā II, 196. ja tev ... viss labi vīkst I, 114. mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. labi nevīkst ar mācību 360. kâ ... vīkst ar darbiem? Dzimtene V, 349. Vgl. vīkst I und ievīkt.

Avots: ME IV, 638

vīktin, zur Verstärkung von vīkt I: mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. mums viss vīktin vīkst Mežv. ļ. I, 199.

Avots: ME IV, 639