Paplašinātā meklēšana

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123

[aptvìkt, beschwitzen LKVv. 23.]

Avots: ME I, 132

[ìetvīkt,

1) schwül, heiss werden, sich erhitzen:
vaigi ietvīkuši Lis. lai žagari krāsnī ietvīkst, tad labāk degs Warkl.;

2) sich erbosen:
kungs bij uz kalpu vare̦ni ietvīcis Nigr. viņš visu dienu staigāja ietvīcis Warkl.]

Avots: ME II, 85

[ìevĩkt, (eine Arbeit) teilweise bewältigen: viņš šuo darbu tuomē̦r ievīka Nigr.]

Avots: ME II, 89

iztvìkt, ‡

2) verdunsten:
ja ... žāvējam, ūdens ... iztvīkst par ūdeņa tvaiku Pēt. Av. IV, S. 131.

Avots: EH I, 492

iztvìkt [li. ištviñkti "налиться"], intr., verschmachten, heftig dürsten, lechzen: pagāni iztvīkuši G. L. krūtis spirgtu rīta gaisu iztvīkušas iedzēra Asp. iztvīkušas lūpas (A. XX, 655), puķes Stari III, 9. dzirdina iztvīkušuos laukus A. XI, 459. Subst. iztvìkums, heftiger Durst: lauku iztvīkums jūŗā spirdzināsies beidzuot Austr.

Avots: ME I, 822

izvīkt, gedeihen, gelingen U.

Avots: ME I, 830

kvĩkt [li. kvỹkti], -cu [od. kvĩkstu Dond.], -cu, intr., (fein) quieken Biel. I, 364. [Zu kvìekt und poln. kwikac` dass. u. a.]

Avots: ME II, 355

nùotvìkt, intr.,

1) erhitzen, rot werden vor Schwüle, Scham:
Pēteris nuo kauna un bailēm nuotvīcis A. XI,100. viņš aizlika vaigam ruoku priekšā, lai nere̦dzē̦tu, ka tas nuotvīka Blaum.;

2) verschmachten:
mans gars iekš manim nuotvīcis Psalm 143, 4. viss dabā kâ nuotvīcis un nuoguris Aps. [atse̦dz palagus;... bē̦rns pa˙visam... nuoslāpis, nuotvīcis Anekd. 26.]

Avots: ME II, 879, 880

pãrtvìkt, intr., übermässige innere Hitze empfinden: viņa pārtvīka un nuosarka Latv.

Avots: ME III, 184

patvīkt, ein wenig schwül werden: zē̦ns nuo bāriena tikai drusku patvīka.

Avots: ME III, 127

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

satvìkt, intr., sich erhitzen, in Schweiss geraten Wid.; sich röten Spr.: vaidziņi satvīkuši BW. 15698. saka mani satvīkušu (Var.: sasarkušu), brandeviņa piedzē̦rušu 19799 var. satvīkušuos tvaiku biezumuos Asp.; sich trüben (von tränenden Augen) Le. Leseb.

Avots: ME III, 770

tvìkt,

1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì ² ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst ² ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡

2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.

Avots: EH II, 711

tvìkt (li. tviñkti "anschwellen") C. u. a., (mit ĩ ) Dunika, (mit ì ² ) Kl., Prl., (mit î ) Adsel, N.-Wohlfahrt, -kstu, -ku, Schwüle fühlen U., vor Hitze schmachten U., dursten Manz. Lettus, U. (nach U. auch unpers. gebraucht); (fig.) nach etwas dürsten: ja auss tvīkst (brennt), tad aprunājuot Etn. II, 110. sirds man tvīkst Rainis Ant. un Kl. 90 (ähnlich: Purap. Kkt. 114). tu tvīksti vienā kaislībā JR. IV, 182. ruoze tvīkst Br. 175. kâ zari vare̦ni tev saules tvīkst U. b. 85, 67. patiesības tvīkstuošuo garu Vēr. I, 1311. pēc tās ( taisnības) tvīkst un cenšas visi krietnākie gari 1290. kauli tvīkst L., man hat innerliche Hitze. mute tvtkst L., man lechzt. ja nekaltē̦tu ābuoliņu sakrauj gubā, tad tas sāk tvìkt ² (pelēt, vai degt) Meiran. - Subst. tvīkšana, das Schmachten, Dursten: tuksnesī, kur . . . tvīkšana (Dürre) Glück V. Mos. 8, 15. caur badu un tvīkšanu (Hunger und Durst) nuomirt II Chron. 32, 11; tvīkums, die Schwüle, innere Hitze U.; grosser Durst U.: bezmiega nakšu tvīkumā MWM. VI, 559. tas būs jel rasas piliercs tvīkumā Juris Brasa 202. sārtuos apklāj bāls tvīkums Kaln. Ozolk. māc. 45. Zu li. tveñkti "anschwellen machen; schwül sein", tvankùs "schwül" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 709. tvenk- neben tveik- (in tvaiks u. a.) nach tven (in tvans u. a.)? Li. tvykti "tvīkt" bei Miežinis dürfte aus dem Le. entlehnt sein.

Avots: ME IV, 292

uztvīkt (li. užtviñkti "sehr anschwellen"), errötend schwül werden: (karstumā, uztraukumā) drusku uztvīkusi seja.

Avots: ME IV, 395

I vĩkt Dunika, vīkt N.-Bartau n. U., -kstu, -ku, refl. vîktiês Dunika, pers. und unpers., gedeihen, von statten gehen: darbs nevīkst, negrib vīkties Dunika. kâ vīkst? Janš. Bandavā II, 196. ja tev ... viss labi vīkst I, 114. mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. labi nevīkst ar mācību 360. kâ ... vīkst ar darbiem? Dzimtene V, 349. Vgl. vīkst I und ievīkt.

Avots: ME IV, 638

II vīkt, Praes. -kstu od. -cu, Praet. -ku od. (L.) -cu, schmiegen, biegen U.; vîkt ² Bl., sich biegen. Transitive Bed. kann wohl nur vīcu haben, während vīkstu, vīku wohl intransitiv sind. Nebst vīcinât, vīksts I u. a. zu ai. vīci-ḥ "Woge", gr. εἴχω "weiche zurück", lat. vicia "Wicke", ae. wicga "Ohrwurm", mhd. meigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 235, Persson Beitr. 342 und 519, Wood AJPh. XXVII, 60. Das von Watde 1. c. u. A. hierhergestellte li. vykis "Bandwurm" dagegen ist nebst estn. wīk dass. aus mnd. vik "der böse Wurm" entlehnt.

Avots: ME IV, 638, 639

*III vīkt, erschlossen aus dem nomen agentis vīcējs, wer veranstaltet, der Anstifter L.: dancīšu vīcējiņa BW. 2686, 2. Refl. -tiês Ar. "taisīties". Vgl. vīkst I.

Avots: ME IV, 639

vīktin, zur Verstärkung von vīkt I: mācības tev vīktin vīka Janš. Dzimtene ² II, 9. mums viss vīktin vīkst Mežv. ļ. I, 199.

Avots: ME IV, 639

[II dvìgt ² Alswig "tvīkt (piem. pirtī uz lāvas). Schwüle fühlen"; in Weinsch. dvîgt ² (vom Wetter) für tvīkt; dazu in Weinsch. das Verbalnomen dvîgums ^2.]

Avots: ME I, 538

‡ dvin̂gt ² Windau, -gstu, -gu "tvīkt, džinkstēt".

Avots: EH I, 351

ģint (unter *ģinst), ģinstu ģinu: "tvīkt, gunît (vom Heu oder Klee)" PV.: tre̦knā zâle gubā sāk ģ.

Avots: EH I, 427

krèncelēt ² [kren̂celêt Jürg.], -ẽju, intr., hüsteln: viņš nuolaida acis, stuomījās, tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt Kaudz. M. viņš visu nakti kasījās, pūta an krencelēja Balss, [Fest.].

Avots: ME II, 273

kvìekt [li. kviekti "in Angst kreischen" Lit. Mitt. I, 51 u. 52], kvìecu intr., quieken, schreien: sivē̦ni, cūkas kviec Etn. II, 51. zirgs kviec, kad spārdās ar citiem Etn. II, 51. Subst. kvìecẽjs, der Quikende, Schreiende ; kvìeciêns, das einmalige Quieken, Schreien ; kvìekšana, Quieken, Schreien. [Zu kvīkt (s. dies).]

Avots: ME II, 356

‡ nevĩcis (part. prt. zu vīkt "gedeihen" ) Dunika "vāja auguma, vājas veselības": n. bē̦rns.

Avots: EH II, 23

‡ saģint "satvīkt" PV.: saģinis siens.

Avots: EH XVI, 412

satvan̂kt ² Dond.,

1) "= sasmakt": ūdens traukā stāvuot satvan̂cis ² Sassm.; satvancis ² gaiss Erwalen; "piedūkt, pietvīkt": satvancis ² gaiss Kl. - Dselden; s. (kas uzturējies satvankušā gaisā un kam nuo tam sasarkuši vaigi) cilvē̦ks Erwalen;

2) "?": šūpulis bij par visiem šūpuļiem satvancis Lapsa - Kūm. 261.

Avots: ME III, 769

tvan̂ks ² (li. tvañkas "die Schwiile") Dond., Sassm., derGestank: svaigā gaļa laiž tvanku Dond. und Sassm. n. RKr. XVII, 60; tvan̂ks ² Funkenhof, = tvans. Als ein Kuronismus zu tvīkt.

Avots: ME IV, 288

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

vicinât,

1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;

2) an den Haaren raufen
U.;

3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) flattern;

2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 577

vîcinât C., Golg., PS., Saikava, Selsau, Prl., Sessw., (mit î ² ) Ramkau, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ ) AP., Bauske, Tr.,

1) schwenken
U., Kronw.: karuogu vīcināt U. vīcinā ce̦puri Valdis Stabur. b. 351. nuoņēmies ce̦purīti nuost migliņu vīcināju (Var.: vēdināju, vēcināju, vēdzināju) BW. 529, 1 var. vīcināt vīcināja bāliņš . . . zuobeniņu 13693, 6. dieva dē̦ls ze̦lta kruoni ruokā vien vīcināja (Var.: vẽcināja, vēdināja) 33968, 2 var. vējiņš bē̦rzu vīcināja (Var.: kustināja) 9317 var. es tavus ... matus ap ruociņu vīcināšu (Var.: vicināšu, vēcināšu) 21719. skalu vīcināja augsti pār galvām Pūrs I, 105. viņš vīcināja cirvi augsti gaisā MWM. VI, 421. vīcināja ieročiem RA. es varēju pieci puiši saujiņā vīcināt BW. 13180. var viegli vien vīcināt divpadsmit birkavi Pas. II, 124;

2) tummeln
U.: zirgu vīcināt U.;

3) einrichten, veranstalten
St. Refl. -tiês, sich schwenken, Biegungen machen U. zu vīkt "biegen", s. Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 634

vikas, Bündel von Reisern, Zweigen Mag. IV, 2, 156, U. ("scheint unbekannt"). Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 180 zu vīkt "schmiegen" ; aber kaum zu trennen von viķe I, das anscheinend entlehnt ist. In Betracht kommt etwa d. Wickenholz (ein Baum) bei Frischbier II, 468.

Avots: ME IV, 584

vīkne,

1) eine Ranke
Bl. (mit ĩ), U.;

2) = virkne, vīte (mit î) Marienhausen: sīpuolu vîkne Bewershof, Stockm.;

3) die Kartoffelstaude
(mit ĩ ) Kand.; kartupeļu vīknes Kartoffelkraut N.-Autz n. U.;

4) vīkne, verwelktes Kraut
Biel. n. U. In den Bedd. t. 3 und 4 nach Persson Beitr. 85 und 323, Prellwitz KZ. XLVII, 296 f., Holthausen IP. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. I, 235 u. A. Zu vīkt II u. a. Da aber (s. Le. Gr. 4 118 b) le. kn wahrscheinlich aus fn entstanden sein kann, so könnten vīkne 2 und 4 auf vītne zurückgehen, und in der Bed. 2 zu vīt, in der Bed.4 - zu vīst "welken" gehören, vgl. Leskien Nom. 378 und U. s. v.

Avots: ME IV, 636

vīkns, geschmeidig Wid.: caur viņas vīknam šķiedrām MWM. VI, 873. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 636

III vīksne, die Ranke: tautas tiltu pataisīja nuo apiņu vīksnītēm BW. 13640, 3. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 636

I vīkst, = vīkšt, (eine Festlichkeit, einen Schmaus) vorbereiten AP., Vīt.; "puost" Meiran; "vorbereiten, ordnen" (mit ì) Nötk. Refl. -tiês,

1) sich (langsam
Drosth.) anschicken L., bereiten (namentlich zur Reise) Kronw. und Erlaa n. U., Borchow, Meiran, (mit î ) Drosth., (mit ì ² ) Kr., Sessw.: vīksties uz ceļu Celm. vìksties uz guodībam Nötk. vīksties uz iešanu Balss; sich langsam ankleiden (mit î ) Baltinow, Šķilbē̦ni: vīkšies nu žiglaki! citi jau aiziet! Kalz.;

2) "gruozīties" (mit î ² ) Schibbenhof: kuo tu tur vīksties (zu vīkstīties?) pa gultu? Schibbenhof. Zu vêikt, vīkt I und III?

Avots: ME IV, 636, 637

I vīksts,

1) Adj., geschmeidig, weich
L., U.;

2) Subst. "geschmeidiger Sanguiniker"
Mag. XX, 3, 218. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 637