iztvìkt [li. ištviñkti "налиться"], intr., verschmachten, heftig dürsten, lechzen: pagāni iztvīkuši G. L. krūtis spirgtu rīta gaisu iztvīkušas iedzēra Asp. iztvīkušas lūpas (A. XX, 655), puķes Stari III, 9. dzirdina iztvīkušuos laukus A. XI, 459. Subst. iztvìkums, heftiger Durst: lauku iztvīkums jūŗā spirdzināsies beidzuot Austr.

Avots: ME I, 822

iztvìkt, ‡

2) verdunsten:
ja ... žāvējam, ūdens ... iztvīkst par ūdeņa tvaiku Pēt. Av. IV, S. 131.

Avots: EH I, 492