Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'verkšt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'verkšt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

saverkšt

saver̂kšt, -kš(ķ)u, Refl. -tiês: pastalas saverkšušās Meselau. drūms un saverkšķies kā verkšķis PV. tur saverkšķies un sakucis pleknē ... puszābaks Saul. Vecā meistera tiesības 22.

Avots: EH XVI, 465


saverkšt

saver̂kšt, in Falten ziehen, runzeln: s. seju AP. kamašas ar saverkštām gumijām A. XX, 642. Refl. -tiês, weinend das Gesicht verziehen N. - Peb.; sich in Falten ziehen, sich beim Verbrennen zusammenrollen (wie Birkenrinde) AP. n. U., sich zusammenziehen: saverkšusies seja AP. Pēterītis saverkšies (verdriesslich) purinājās Vīt. 56. ābuoliņš pēc saules rieta saverkšas. Zu savergt.

Avots: ME III, 785


verkšt

verkšt: (die Augen) zusammenziehen (mit er̂) Adl., Fehsen.

Avots: EH II, 772


verkšt

verkšt, (das Gesicht) verziehen Borchow, Meiran; zu(sammen)ziehen Vīt.: acis verkšt cieti aiz saules spīduma, aiz kauna, die Augen derart schliessen, das sich Fältchen um sie bilden Vīt. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfalten, sich schliessen; sich verziehen
Vīt.: līdz ar saules rietu ābuoliņa lapas sāk verkšties cieti Vīt. acis verkšas cieti aiz nuoguruma, aiz spuožuma ders. aiz ve̦cuma, aiz rūpēm un nepatikšanām ģīmis sāk verkšties ders.;

2) das Gesicht zum Weinen verziehen
N.-Peb.: kuo nu verkšies? Wenn mit aus gš, nebst atverkš(ê)t zu *vergt.

Avots: ME IV, 541

Šķirkļa skaidrojumā (2)

saverkšēt

saverkšêt,

1) (od. saverkšt?), intr., einschrumpfen:
tiklīdz purvi izžūst, te mazie dzīvnieciņi saverkš un sakalst;

2) runzeln
Warkl.: saverkšē̦tu pieri Jauns. Skuola 53. Zu savergt.

Avots: ME III, 784


verkšēt

ver̂kšêt 2 Karls., -u, ẽju,

1) ver̂kšêt Bers., C., Erlaa, Kreuzb., Nötk., Ronneb., Sehren, Serben, Sessw., Wolmarshof, ver̂kšêt 2 AP., Pernigel, verkšêt Wid., Vīt., ver̂kšķêt A. - Ottenhof, Bers., Erlaa, Fehteln, Grawend., Kalz., Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnaxt, ver̂kšķêt 2 Arrasch, Jürg., Pankelhof, Segewold, Selg., Sürxt, Widdrisch, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lis., Memelshof, Warkl., veršķêt U., weinen (hauptsächl. von Kindern gesagt);
verkšêt oder veršķêt Wessen, still weinen; ver̃kšķêt Grünw., schreien (von Kindern und Ferkeln gesagt); ver̂kš(ķ)êt Nötk., bellen, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lemburg, Lennew., Lis., veršķêt Bers., knurren (von Ferkeln gesagt);

2) ver̂kšêt Vīt., Nötk., kreischend (in Nötk. auch: undeutlich, wirr) sprechen;
ver̂šķêt "das Gesicht verziehend unverständlich sprechen" Borchow, Meiran; unschön sprechen Saikava, ver̂kšêt Blumenhof, C., Erlaa, Rentzen, Salisb., Serben, Sessw., veikšêt 2 AP., Plātere, Rosenbeck, ver̂kšķêt Bers., Kalzenau, Saikava, veršķêt Bers., Kalzenau, (mit er̂ ) Nerft, leeres Zeug sprechen; ver̂kšêt Vīt., ohne Unterlass sprechen: kuo tu vienmē̦r verkši ? met mieru! Vīt., Nötk. Refl. -tiês (?), kapriziös weinen: kuo nu verkšies (zu einem Infin. *verkšties ?) N. - Peb. Zu verkstêt.

Avots: ME IV, 540