Paplašinātā meklēšana

kvìesis (li. kvietỹs "weizenkorn", Pl. kviečiaĩ "der Weizen"),

1) die Weizenpflanze, Weizenstaude ;

2) der Weizen:
nede̦r kviesis iesalam BW. 23824. In letzterer Bedeutung gewöhnlich der Pl. kvìeši, der Weizen (triticum vulgare), in West - Kurland - der Sommerweizen im Gegensatz zu pūr,i Winterweizen. turku kvieši, der Mais (zea mays) RKr. II, 80. ziemas kvieši, Winterweizen. [Le. kvìesis eine Neubildung für * kvìetis (vgl. kvìetaine) nach dem plur. kvìeši. Wahrscheinlich nebst li. kvietỹs entleht aus dem Nordgermanischen (vgl. an. hueite dass.), s. Būga KSn. I, 69.]

Avots: ME II, 356

vìesis: auch (mit ìe ² ) Oknist (neben dem gen. viesa, dat. viesam, acc. viesi, nom. pl. viesi, gen. pl. viesu); nom. pl. viesis auch bei Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 199).

Avots: EH II, 798

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe ² ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, Kandau, Selg., viêša ² Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie ² ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670

vìesistaba, das Gastzimmer.

Avots: ME IV, 670

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

ìegrûst

1): ie. ar piestu, einstampfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ie. uotru nelaimē;

2): biju spiests viņam ie. (= ieduot) pedējuo grasi Kand.; "einem Begehrlichen hastig etwas geben"
BielU.; ‡

4) "sagrūst" (?) Auleja: jāgrūž, kāļ labi iegrūž, kāļ sē̦nala nuoplīst. Refl. -tiês, ‡

5) sich einfinden
Oknist: iegrūdās negaidīts viesis.

Avots: EH I, 515

ìeviest, tr.,

1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";

2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.

Avots: ME II, 90

izspràukt, tr., hervorstrecken, hindurchdrängen: viesis savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. Refl. - tiês,

1) sich entwinden, entwischen:
viņa tam izspraucās nuo ruokām;

2) sich durchdrängen:
ļaužu pūlim bijām cauri izspraukušies A. XI, 209.

Avots: ME I, 803

‡ kur̂nêt (li. kurnė´ti "murren, brummen"),

1): auch Schwanb., (mit ur̃ ) Behnen, Kegeln, Pankelhof, Selg., Zögenhof, (mit ùr ² ) Bērzgale, Linden in Kurl.; ‡

2) "nīk(uļuo)t" (mit ur̃ ) Seyershof: vistiņa kurnēja vien, kamē̦r nuobeidzās Seyershof, Wessen. es ratuos kur̃nu Seyershof; ‡

3) "kārīgi skatīties, kur viesis ē̦d" Seyershof.

Avots: EH I, 679

mãjuôt,

1) intr. leben, hausen:
te senāk briesmīgi daudz čūsku mājuojušas LP. VI, 203;

[2) vējš mājuo nuo tās puses vien U., der Wind bläst fortwährend aus der einen Richtung;

3) tr., beherbergen
Manz. Lettus: es e̦smu viesis bijis un jūs esiet mani mājuojuši Manz. Post. II, 401. ir citi nezinādami eņģeļus mājuojuši Hebr. 13, 2.] Refl. -tiês, hausen, vorkommen (von Zigeunern, Ratten, Mäusen). Subst. mãjuôšana, das Hausen, Leben; mãjuôtãjs, wer gern beherbergt, bewirtet U., [Glück Hebr. 13, 2.]

Avots: ME II, 578

‡ nùodviest "?": nāve ve̦cam, sirgstuošam cilvē̦kam. sevišķi kas jau tâ nuodviesis kâ viņa, varuot uznākt it negaiduot Javš. Mežv. ļ. II, 544. Aus li. nudvė˜sti (mit žem. ie < ė) "nuovājēt"?

Avots: EH II, 42

pãrlasît, tr., überlesen: viesis sācis grāmatas pārlasīt LP. VII, 232. Refl. -tiês,

1) sich verlesen:
bet tad jau atkal rindas izzūd, pārlasās Zeltm.;

2) übermässig lesen, sich überlesen.

Avots: ME III, 163

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

pašpràtîgs,*

1) eigensinnig:
viesis teica drusku pašprātīgi Kaudz. urdziņa laužas pašprātīgi taisni šķē̦rsām pāri lielceļam Balss;

[2) eingebildet, dünkelhaft
Salis].

Avots: ME III, 116

‡ patrušâtiês "?": saimnieks neē̦rti patrušājās Jaun. Ziņas 1938, № 17. viesis neē̦rti patrušājās sēdeklī Sārts Daugava 1939, S. 305.

Avots: EH XIII, 183

pìesêst,

1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;

2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;

3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;

2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.

Avots: ME III, 288, 289

‡ retin, zur Verstärkung von re̦ts: tikai r. re̦tais viesis Daugava 1940, S. 103.

Avots: EH II, 367

skraids, ‡

3) "skaidrs" (mit aî ² ) Spahren: s. ūdens; ‡

4) "?": skraida (fliessend?)
runa, kas ne˙kur nepieduras Mājas Viesis 1861, 350.

Avots: EH II, 506

uztrãpît, (auf etw.) treffen: uztrāpīt ar cirvi naglai. uztrāpīt īstuo vietu. Refl. -tiês,

1) sich zufällig eintreffen:
viesis uztrāpījies taisni uz pusdienu;

2) man dzelzs uztrãpījās uz akmens, versehentlich traf ich mit dem Eisen auf den Stein.

Avots: ME IV, 393

I vìešņa (li. viešniá Tiž. IV, 475, Specht Širvydas 28) C., Trik., (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, (mit iê ² ) AP., Arrasch, Jürg., viešņa L., U., Spr., viešiņa A.-Ottenhof, (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iê ² ) AP., viešiņa Spr., viešna, ein weiblicher Gast: celit krē̦slu! viešņa (Var.: viešna) nāk BW. 26549, l. viešiņa (viešniņa BWp. 2199) nāce, kukuli nese 2199. nu atnāca tā viešiņa, kuru sen gaidījām 26551, 17. Laima man viešņās nāce 1197 var. nu Anniņa guoda viešņa 22790 var. Krauklītenei atbraukuse viešiņa Aps. IV, 12. svē̦tku viesi un viešiņas A. XI, 464; viešņa St.,Gelag, Versammlung. Nebst (älterem) li. viešni dass, zu viesis.

Avots: ME IV, 671, 672

viess (unter viesis); mit ìe ² Kaltenbr.; dat. s. viesam Ermes, acc. s. viesu Fehteln; acc. s. viesiņu BW. 18941, 8, nom. pl. viesiņi 30344.

Avots: EH II, 798

vista (li. vištà "Huhn"),

1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. ² 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. ¹ 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. ² 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;

2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);

3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;

4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;

5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.

Avots: ME IV, 626