Paplašinātā meklēšana

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

‡ *apnīka (oder "apnīks?), der Überdruss Wolmar n. BielU.: tas man ir par apnīku.

Avots: EH I, 103

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103

apnĩkt (li. apnỹkti), allmählich verkommen, auch verkommen (von mehreren Subjekten): kuoki apnīka.

Avots: ME I, 110

bèdnĩks, ein kummervoller, trauriger Mensch: ir zemīte tā ne rīb, kā bēdnieka dvēselīte BW. 9168.

Avots: ME I, 288

ganīkla,

1): izlūdzuot kalpa te̦lē̦nam ganīklu Janš. Līgava II, 93;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 382

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600

ganīkle (unter ganīkla),

1); auch Dunika, Grob., Rutzau, ganikle Iw., loc. s. ganiklē BW. 16515, 2 (asus Angermünde), instr. pl. ganiklēm 29542 (aus Alschw.).

Avots: EH I, 382

ganīklis (unter ganīkla): auch Blieden;

2): auch Wessen.

Avots: EH I, 382

‡ grivinīks, eine Münze: deve guovi, deve vušku, vēl iebāze grivinīku BW. 21015, 2. Aus r. гри́венник.

Avots: EH I, 406

ìenīkšêtiês, einen wimmernden, weinerlichen Laut von sich selbst geben: bē̦rns ienīkšējās atkal MWM. IX, 494.

Avots: ME II, 48

‡ iznìkala ² Gr.-Busehh.; ein wirtschaftlich verkommender Mensch.

Avots: EH I, 469

‡ iznīkuôtiês, eine Zeitlang kümmerlich dahinleben (?): deviņus gadus te svešumā iznīkuojušies un izmuocījušies Dünsb. Vecie grieķi II, 78.

Avots: EH I, 469

iznĩkt,

1): tās kāzās iznĩka (= izjuka, zerschlugen sich) Franenb.; ‡

3) verlorengehen
Frauenb.

Avots: EH I, 469

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

‡ *knīka (?), s. ‡ kneika.

Avots: EH I, 632

knīkstêt: "leise brummen" (von Menschen und Schweinen gesagt; mit ì ² ; praes. -u) Warkl.; murren, brummen (mit ĩ ) Autz; (knikstêt) "runāt bez vajadzības spiedzuošā balsī" Gaigalava.

Avots: EH I, 632

knīkstêt, [ächzen, stöhnen (vom Pferde) Warkl.]: Alfreds laida zirgam pa ciskām, tâ ka zirgs asti vien greza riņķī un knīkstēja A. v. J. 1893, S. 546.

Avots: ME II, 248

‡ knīkstinât "?" Warkl.

Avots: EH I, 632

‡ kuopganīklas Janš. Nīca 29, kuõpganîkle ₂ Dunika; Rutzau, = kuõpganĩbas.

Avots: EH I, 687

me̦l˜nûksnẽjs, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Smilt., [Ronneb.], Bers., Lub., [Salisb., Salis]: me̦lnūksnējs ģīmis, me̦lnūksnēja pluta.

Avots: ME II, 599

neapnìkstams, wessen man nicht überdrüssig wird: neapnīkstams darbs.

Avots: ME II, 707

nĩka, das Verderben: iet, aiziet nīkā, verderben, zugrunde gehen: kad tuo visu dabūtu, kuo dievs duod! bet laba tiesa jau aiziet nīkā Turalau. lai biedrība neietu nīkā Kronw. še tik pazušana, nīkus Rainis.

Avots: ME II, 747

‡ II nìka ² Lettg., ein Gefäss zum Butterkernen. Zu nĩt I.

Avots: EH II, 26

‡ nìkât ² Warkl., = niẽkât I 1.

Avots: EH II, 26

‡ nīkuoņa PV., = nĩkuonis 3.

Avots: EH II, 26

nĩkuoņas, Ruinen: tilts nuoveda uz pils nīkuoņām A. XI, 626.

Avots: ME II, 747

nĩkuonis,

3): nīkuonītis, ein Siechling
BielU.; ‡

4) nīkuons "ve̦ca pils, sagruvuse bedre; viss, kas jau nīkst" A. Leitāns; nīkuoņu mūŗi, eine Ruine
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 26

nĩkuonis,

1) das Verderben, der Ruin, die Verwesung
L.: kaps visiem nīkuoņa bedre, im Grabe der Verweslichkeit endigt sich alle Hoheit L. lai lāsts un nīkuonis! U. b.;

2) "сухотка" Wid.;

3) nĩkuonis, f. - ne, = nīkulis: tādi nīkuoņa vārgulīši Kronw. vai lai ar nīkuoņiem zē̦niem spēlējuos? Poruk. svē̦tās meitas nīkuones (sic!) Tr. IV, 220.

Avots: ME II, 747

‡ nīkuôt "?": vis˙lielais brīnums, kas nenīkuo, un radītāja guoda darbs ir sirds, kad dzeja viņu līguo Kaudz. Dziesmiņas (1872), S. 26. Vgl. auch ‡ iznīkuôtiês.

Avots: EH II, 26

[nĩkšêt C., Ruj., quarren.]

Avots: ME II, 747

I nĩkšêt: auch Gr.-Buschh., Saucken. ‡ Refl. -tiês, schallnachahmendes Verbum: lūza lazda, nīkšējās Ultanowska Łotysze 45.

Avots: EH II, 26

‡ *II nīkšêt, zu erschliessen aus nùonīkšêt I.

Avots: EH II, 26

nīkšis,

2): "der Teufel, so alles verderbet"
Lng.

Avots: EH II, 26

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747

‡ nĩkšķêt N.-Peb. "weinen".

Avots: EH II, 26

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747

nĩkstĩba ,* die Vergänglichkeit: dzīvas dabas vielas aug, attīstās, pēc tam paduodas nīkstībai Ruota.

Avots: ME II, 747

‡ nìkstulis ² Warkl., = nĩkulis.

Avots: EH II, 26

‡ nĩkšus, -us Pankelhof, ein Aufdringlicher: tas ir gan n., ka nevar vaļā nuo viņa tikt.

Avots: EH II, 26

nĩkt: auch Behnen, Dunika, Frauenb., Kegeln, Lems., Pankelhof, Ramkau, Schwitten, Selg., Stenden, Wenden, Windau, Zögenhof, (mit î ) Schwanb.,

1): kad luopi nīkst ("sprāgst nuost"), tad jāapruok kūts priekšā pretim durīm; tad vairāk nenīkstuot Ramkau.

Avots: EH II, 26

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

[nîktiês ² Dunika "= nikties": knauši sāk nīkties virsū.]

Avots: ME II, 747

nĩktin, vergehend, verderbend, zur Verstärkung von nĩkt: nīktin nīka tas kalniņš, kur mēs divi runājām BW. 10475.

Avots: ME II, 747

‡ nīku (Adv.) "?": te ir daudz nīcēju; dzīve iet n. Janš. Nīca 61. dažs zirgs n. gajis ir L. Av. 1831, № 53.

Avots: EH II, 26

nĩkulĩba, die Siecheit, das Hinschwinden, die Verkommenheit: aiz ziedu lapām re̦dz nīkulību un nāvi JR. IV, 174.

Avots: ME II, 747

nĩkulîgs: "ungedeihlich" ME. II, 747 zu streichen.

Avots: EH II, 26

nĩkulîgs, hinsiechend, verkommend, ungedeihlich: puķu puods ar nīkulīgu fuksiju A. XIII, 195. viņa dzīve bija nīkulīga Līb.

Avots: ME II, 747

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747

nĩkuļuôt, intr., quienen, kränkeln, siechen [Fest., Ahs.], verkommen, auf keinen grünen Zweig kommen: cilvē̦ks nīkuļuot sāka lielgruntniecība A. XX, 16.

Avots: ME II, 747

I nùonīkšêt, intr., tr., vertrödeln, schlaflos, sich langweilend die Zeit verbringen: bija nuonīkšējis visu nakti MWM. X, 920.

Avots: ME II, 825

[II nùonīkšêt, erknarren: nuosēdās ar tādu sparu, ka krē̦sls nuonīkšēja vien Gr. - Buschhof.]

Avots: ME II, 825

nùonĩkt: "nuovārgt; nuosprāgt" Ramkau.

Avots: EH II, 72

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825

nùonĩkuļuôt, intr., verkommen, zu Grunde gehen: žē̦l, ja šādām dāvanām būtu jānuonīkuļuo Vēr. II, 1495.

Avots: ME II, 825

panĩkt, intr., verkommen: tâ nuošļucis, tâ gluži panīcis, kāds es tuoreiz biju Vēr. I, 200. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117. Subst. panĩcẽjs, der Verkommene; panĩkšana, das Verkommen; panĩkums, die Verkommenheit.

Avots: ME III, 77

‡ panīkulis Gramsden, ein verkommener Mensch.

Avots: EH II, 160

salˆnīka ² : auch Lesten n. FBR. XV, 19.

Avots: EH XVI, 427

salˆnīka ² Bauske, Adiamünde, Ruj., = salnieks.

Avots: ME II, 675

‡ sâlnîka ² Nigr., (mit ĩ) Siuxt, = sā`lnĩca, ein hölzernes Salzgefäss.

Avots: EH XVI, 470

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì ² ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì ² ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH XVI, 433

sanîkt ² -kstu, -ku, herfallen über jem.: man bija uodi virsū sanīkusi Dunika.

Avots: ME II, 693

sanĩkt, verkümmem, verfallen U., verkommen, zugrunde gehen; leicht erkranken Ewers; gew. das Part, sanĩcis (auch in der Bed.: kränklich, siech) gebr.: slimnieks pa˙visam sanīka Zalktis. mani kauli ir sanīkuši Psalm 31, 11. viņš pa˙visam sanīcis ar kaulu sāpēm Kav. tāds kâ sanīcis e̦smu ar galvu Poruk III, 318, tâ bija sanīcis, ka manējie par nāves palieku iesauca Stari III, 121.

Avots: ME II, 693

sanĩkuļuôt, längere Zeit quienen, siechen, kränkeln.

Avots: ME II, 693

trinîklis AP., ein Webemuster, das von der rechten Seite gleich den skujiņas aussieht, links - unbestimmt: aude̦kls trinĩklê. trinīkli auž ar trim nītīm un trim paminām. Anscheinend mit kl aus tl und zu nĩts.

Avots: ME IV, 237

uznîktiês ² Dunika, sich aufdrängen: knauši sāk man uznīkties Dunika.

Avots: ME IV, 362

‡ àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

apnicîgs,

1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;

2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas mācības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.

Avots: ME I, 109

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

‡ apslēgt (li. apslė´gti "bedrücken"), umzäunen Baltinov: a. ganīklu.

Avots: EH I, 114

‡ atdañcât Dunika, Kal.,

1) = atdañcuôt;

2) tanzend abnutzen oder abbrechen
(intr.) machen: a. papēžus:

3) wegtanzen:
a. nuo krāsns pruom;

4) springend herlaufen:
kumeļš atdancāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 138

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

‡ atļur̂kât ² Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

bèigt, ‡

2) umbringen, töten:
gribēja juo (= viņu) b. Pas. III, 317 (ähnlich: IV, 164). Refl. -tiês,

1): nav vēl beigušies mirt Sonnaxt; ‡

3) = panīkt, herunterkommen Kaltenbr.: beidzies saimnieks.

Avots: EH I, 211

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

dîdzējs, etw., was keimt, gedeiht: dīdzējs grauds, das gut keimende Korn. [tie nav dīdzēji U., aus denen wird nichts.] Sprw.: kas dīdzēji, dīgst, kas nIcēji, nīkst.

Avots: ME I, 477

‡ II dīkt,

1) faulenzen
(in einem handschriftl. Vokabular);

2) "?": tās (mājas) nīkst un dīkst tukšas Janš. Mežv. ļ. II, 415. uguns... dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā Līgava II 241.

Avots: EH I, 325, 326

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II ² , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III ² , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321

‡ drenêt Jürg., = kver̂nêt, velti galduot nīkt: te tu tâ vari cauru diena d. - Vgl. auch sadrenêt, sowie denêt und trenêt.

Avots: EH I, 332

ẽ̦na, [è̦na C.],

1) der Schatten:
Sprw. iznīkst kâ saulītes ē̦na. zirgu iebraucām ē̦nā MWM. 1896, 921. skudru ē̦na, die Schlange;

2) das Schattenbild, das Gespenst
U.;

3) ne ē̦nas, keine Spur.:
zariem nav vēl ne ē̦nas nuo pavasaŗa spuožuma Dievkuociņš. Lienā nebij ne ē̦nas nuo priekšējās meitas Mērn. laiki 279.

Avots: ME I, 574

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

ìetramdît, tr., schüchtern, wild machen: zirgu. nuonīkušais, ietramdītais cilvē̦ks Upītis Sieviete 211.]

Avots: ME II, 83

il˜gs (li. ìlgas "lang", [apr. Adv. ilga "lange"]) lang (temporal): ilgs laiks, mūžs, prieks, ilgi gadi. tik ilgs vien mūžiņš, kâ vasaras launadziņš BW. 27278. viņs nīkuļuojis ilguo neilguo laiku Etn. II, 86. ilgu miegu negulēju BW. 6695. ne˙viens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, in den vielen Jahren. Adv. ilgi, lange.: Sprw. tas viņam tik ilgi būs kâ ūdens sietā. vai tas jau ilgi? ist das schon lange her? Kaudz. M. kalpi ē̦d ilgi. Oft steht ilgi ohne Prädikat: ne˙cik ilgi, vilks klāt, nicht lange, so ist der Wolf schon da LP. V, 175.

Kļūdu labojums:
negulēju = nuogulēju

Avots: ME I, 705

îsi (unter îss),

1): ilgi vai ī., bald, über kurz oder lang:
kad ir pa trīs jē̦ri, tad ilgi vai ī. aitas iznīkst Seyershof; ‡

2) schnell:
vasara paiet ī., daudz īsāk kâ ziema Kand. īsāki jau nu paiet laiks Siuxt; ‡

3) kurzweilig:
man tīk, ka cil[v]ē̦ki: taču īsāki būs Frauenb.;

4) nah
Frauenb.: pieliec krē̦slu īsāki klāt!

Avots: EH I, 501

III iz, aus, mit dem Gen.: saimnieks nav nācis iz istabas ārā Wolm. ceļas irbe iz (Var.: nuo) e̦ze̦ra, es iz (Var.: nuo) ļaužu valuodām BW. 8654, 1 (Ermes). iz vietiņas ārā celties, vom Bett aufstehen Smilt. viņam jānīkst iz māju (gen. pl.) ārā Smilt. izzudusi iz cisiņu līgaviņa BW. p. 1143, 4 (Lös.). iz (gew. nuo) prātiņa neizgāja tā puisīša mīļi vārdi 9954 (Neu-Ottenhof). šķiramies nu māsiņas, iz jaukām valuodām (Var.: iz jaukuo valuodiņu) 17603, 3, 4 (Lös.). tas izvīla mūs māsiņu iz (Var.: nuo) lieliem bāliņiem 600, 2 (Lennewarden). [kalt iz le̦dus zuobentiņu 28259 var.] iz "aus" kommt nur ein einem Teil des mittleren Dialekts vor, s. die Ortsangaben bei den Beispielen. In der Schriftsprache wird neuerdings dank dem Einflusse des deutschen aus und den russ. изъ iz sehr oft statt nuo gebraucht. Zu li. ìš [od. (dial.) ìž], apr. is, slav. iz, [s. Le. Gr. 505].

Avots: ME I, 712

‡ izdze̦lˆtât AP., Kaltenbr., = izdzertêt: izdze̦ltā (dzeltējuot iznīkst) visa labība.

Avots: EH I, 444

izģinst: dvēsele ne iznīkst, nedz izģinst Lenc. Spred. gr. 1764-1767, S. 1693. kuoka mājelēm izģindušas ("?") dēļu durvis Daugava 1934, S. 481. tas izģinde ("izgaisa" daneben angeblich ein Infinitiv izģint) nuo savas vietas (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 451

II izkalêtiês: priekš izkalēšanās nuonīkst Mekons Zelta māj. grām. ³ 168.

Avots: EH I, 452

izmisa ,* die Verzweiflung: es baudās un izmisumā nīkstu JR. V, 161.

Avots: ME I, 772

izpaustiês "?": katra (valsts) mazu brīdi stāv un izpaušas, drīz atkal iznīkst Manz. Post. I, 499.]

Avots: ME I, 778

‡ II izpeikt "iznīkt, izpurēt" N.-Peb.: nuo labi iekuoptas mājas nevar tik viegli i.

Avots: EH I, 470

izpĩckât, tr., durchpeitschen: trums lai iznīkst, lai izpīkst Tr. IV, 199.

Avots: ME I, 780

[izpliksnêt, = izputêt Nerft; "ausbrennen (intr.), verdorren": rudzi izpliksnējuši nuo sausuma Neugut; "iznīkst nuo ūdens": rudzi izpliksnējuši (ūdens vai sniegs tuos izgulējis) Fockenhof.]

Avots: ME I, 783

[izplinkšêt "izputēt, iznīkt": saimnieks nuo mājām izplinkšējis Rutzau.]

Avots: ME I, 783

izstãdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) pflanzen: e̦smu izstādījies gan ābelītes, gan uogulājus, bet slapjuma dēļ tie iznīkst Jürg.

Avots: EH I, 483

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828

izvirtĩba ,* die Eenartung, Degeneration, Verkommenheit: nuo bē̦dām pārgāju izvirtībā Rainis. tautai drauduot izvirtība Plūd. dzejas izvirtība un panīkšana Teod.

Avots: ME I, 830

II kaîpt ² (li. kaĩpti "хирѣть, чахнуть, издыхать"), lange warten, nīkt: man visu dienu bij jākaipst laukā, tāpēc e̦smu sasalis Dond. saimnieks dzīvuo pa kruogu, saimniece ar zirgiem kaipst laukā Dond. iznāca liela kaipšana Dond. - Zu li. keĩpti "exspirare".

Avots: ME II, 134

I kãmêt;

1): auch Renzen; ganiņš kām ("baduodamies galda, nīkst") un gaida Lems., Wainsel;

2): kuo tu kãmē ("tīkuo")? Salgaln.

Avots: EH I, 600

II kãrpa, [kãrpe Karls.],

1) die Warze:
iznīksti, kārpa, kâ pirts, kâ rīta rasa! (Besprechungsform) Tr. IV, 223. kārpu zāle, eine Pflanze, die als Arznei gegen Warzen gebraucht wird Heniņ;

[2) ein Leichdorn
U. - Wohl zu klruss. коропавый "rauh, rissig", sloven. krapoti "Art Räude bei den Schweinen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 574 f. und Persson Beitr. 862.]

Avots: ME II, 197

ķe̦kuôt, Refl. -tiês,

1): gaukeln, Fastnacht laufen
Lng.;

2): ciemiņi ar lustēm ķe̦kuojās Mekons Debess vaļā (1873), S. 20;

3): nevajaga ķ. pakaļ ne savai kārtai Janš. Apsk. 1902, S. 18. tik tālu sāk ķ., ka ... greznības dēļ pašas kapājas ar... sluotām pa pliku miesu Mežv. ļ. II, 313; ‡

4) sich begatten (vom Rindvieh)
Tirs.; ‡

5) sich unflätig benehmen (an einem unpassenden Ort seine Nutdurft verrichten)
Für.: tur tie ķe̦ķuojas dārzā pie bišu struopiem; tāpēc... bites nīkst.

Avots: EH I, 694

‡ I ķẽmêt Lems., Trik. "gaiduot nīkt, dilt; baduoties".

Avots: EH I, 699

ķìrla ^2, ķirle, ein verkommenes Haustier, namentl. ein solches Schwein Spr., Laud., Lub., [Sissegal, Üxkül, Sunzel]: ķirla - dzīvs radījums, kas neē̦d un nīkst: guovs ne˙maz neē̦d, paliek tīri kâ ķirla Setzen n. Etn. II, 49. cūciņa, ķirlīte, pagaidi mani BW. 29158. cūkas ķirlu (Var.: ķirli)... tuo atstāšu māmiņai 16436.

Avots: ME II, 384

ķir̃mêt,

1): faulen
Gramsden; modern, zunichte gehen (mit ir ) Grausden;

2): nu visu nakti jāķirm nuomuodā Janš. Mežv. ļ. I, 62; faulenzen
Gramsden (prs. ķir̃mu), (mit ir ) OB.; ķ. mājās Gramsden, zu Hause hocken; (weggegangen) lange ausbleiben NB.: ķ. pie ciemiņiem visu dienu; "lange stehen; nīkt" (prs. ķir̃mu ) Perkunen; būtu jāķirm (= jākvern?) tur Janš. Atpūta № 375, S. 4. Zur Bed. vgl. auch apķirmêt.

Avots: EH I, 704

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

klimt, - stu, - u Dz. Vēstn., st. klim̂stêt, klim̂st: traki suņi skraidīja apkārt un klima RA. [spuokam, kurš grūtumā klima (= klīda) caur pasauli Austriņš Nuopūtas vējā 31. šķūtnieks dabūja visu dienu klimt (= bez darba gaiduot stāvēt, nīkt) Nötk.]

Avots: ME II, 228

III klĩrêt, - ẽju, schwer arbeiten, nīkt: jūs sēžat istabā, bet man lietū jāklīrē pa ganiem Dond.; ["pa niekam staigāt" Dond.: kuo tu klīrē apkārt?]

Avots: ME II, 230

‡ klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn ² ), Schujen (mit un̂ ² ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn ² ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt ² Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623

kner̃kt: (li. kner̃kti "flennen"), ‡

2) "nīkt" (von einem Besoffenen)
Ledmannshof: viņš (dzē̦rājs) ne vairs dzer ne iet mājās, tikai kne̦rkst.

Avots: EH I, 629

‡ kur̂nêt (li. kurnė´ti "murren, brummen"),

1): auch Schwanb., (mit ur̃ ) Behnen, Kegeln, Pankelhof, Selg., Zögenhof, (mit ùr ² ) Bērzgale, Linden in Kurl.; ‡

2) "nīk(uļuo)t" (mit ur̃ ) Seyershof: vistiņa kurnēja vien, kamē̦r nuobeidzās Seyershof, Wessen. es ratuos kur̃nu Seyershof; ‡

3) "kārīgi skatīties, kur viesis ē̦d" Seyershof.

Avots: EH I, 679

[kver̂pt ^2, -pstu, -pu,

1) = kvernêt Bauske:

2) nicht gut gedeihen, schlecht wachsen:
kve̦rpst - kuoks, kas nīkuļuo, jeb sivē̦ni, kas mazi nīkuļuo Doblen, Grünh., Hofzumberge, Bauske, Laud.]

Avots: ME II, 353

[kve̦r̃rât "nīkt": tas sivē̦ns tik kve̦rrā vien Dond.]

Avots: ME II, 353

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

‡ madzêt "nīkt" Auleja.

Avots: EH I, 776

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis ² Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis ² Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene ² I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581

mẽrdeklis [MSil.],

1) ein Mittel zum Abmergeln:
sapuvis siens ir zirgu mērdeklis, faules Heu ist ein langsames Gift für die Pferde Hug. kāds burvības mērdeklis: viens piliens pieliets naidnieka kausam; tas nīkst un nīkst Rainis; [mḕrdeklis ² Warkl., mêrde ² Bauske, mẽrdeklis, Giftmittel zum Ausrotten von Ratten, Katzen (Stuhrhof) oder Fliegen (Prawingen);

2) ein ganz abgemagertes Lebewesen
Lettg., Treiden, Lutringen, Ruhental (mẽrdeklis), Salis, Seppkull (mêrdeklis ^2), Bers., N. - Peb. (mḕrdeklis und mērdēklis), Warkh., Warkl. (mḕ̦rde̦kls ^2), Sessw., Selsau, N. - Schwanb. u. a.;

3) mẽrdeklis Kabillen "ein aufdringlicher Mensch".] Zu mērdêt.

Avots: ME II, 617, 618

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633

‡ mur̂klêt Taurupe "nīkt pie darba, nemest laikā mieru".

Avots: EH I, 833

naguozes [?]"plankumi, ziemāju iznīkumi" Apšciems.

Avots: ME II, 689

nav, ‡

2) = ne, nicht: sēde sasaucama n. vē̦lāk kai 24. martā Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2.

Avots: EH II, 7

neguļa, die Schaflosigkeit, das Nichtschlafen: ar laiku malējs nuonīka ar neguļu SP.

Avots: ME II, 714

ne-il˜gs,

1) nicht lange, kurz (von der Zeit):
tur viņš sabija neilgu laiku;

2) ne-ilgs, in der Verbindung mit ilgs: nīkuļuojis ilguo neilguo laiku, er sei lange Zeit siech gewesen
Etn. II, 86. - Vgl. zur Bedeutung kâ nekâ, irgendwie, auf irgendeine Weise, kad nekad, irgend wann, kāds nekāds irgendwie beschaffen, kur nekur, irgendwo.

Avots: ME II, 715

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735

‡ nevèstie (loc. s.),

1) ungemein:
n. liels Grawendahl, Heidenfeld;

2) "buojā, panīkumā" Heidenfeld: aizies n. (= izputēs).

Avots: EH II, 22

nĩcẽjs, ein Verkommendeŗ Siechling: kas dīdzēji - dīgst, kas nīcēji - nīkst.

Avots: ME II, 746

nĩcin, Adv., vergehend, siechend: nīcan [wolh aus * nīce̦n] (dial. für nīcin) nīka, tie iznīka... tē̦va dē̦li BW. 12752, 3. [tu vari vai nīcin nuonīkt Jaunie mērn. laiki I, 178.]

Avots: ME II, 746

nĩcinât,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡

2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡

3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).

Avots: EH XI, 25, 26

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. ² 519, Fick Wrtb. III ^2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

ņīka Katzd., = nīka: ņīkā aizlaist.

Avots: ME II, 904

ņīkuone, s. nīkuônis 3.

Avots: ME II, 904

ņīkt, s. nīkt.

Avots: ME II, 904

niktiês: uodi man jau nīkas virsū Dunika, Kal., Rutzau. meitas nikās virsū, lai braucuot pruojām Janš. Līgava II, 37.

Avots: EH II, 25

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744

ņirka, der Krepierling: ņirka - ik˙viens dzīvs radījums, kas neē̦d un nīkst Etn. I, 105.

Avots: ME II, 903

[I nišķis U., = nīkš(ķ) is 2.]

Avots: ME II, 745

nuobardziẽtis, der Verkommene, Zerfetzte: māte, māte, glabā meitas! nuobardziešu (= panīkušas) tautas jāj BW. 13415.

Avots: ME II, 759

nùodr̀iegât

1) "?": ve̦se̦lām dienām S. gluži sagrauzts nuodriegāja pa istabu XV, 491;

[2) "lē̦ni nuonīkt" Erlaa].

Avots: ME II, 777

nùogàist [li. nugaĩšti "krepieren"], intr.,

1) verschwinden, verloren gehen
Spr.: man nazis nuogaisis Blaum.;

2) = nuonīkt, pagrimt: viņš pa˙visam nuogaisis: dzeŗ vien, bet drīž būs gals Mar. N. RKr. XV, 127;

[3) krepieren
Cibla].

Avots: ME II, 783

[nùogasterêtiês "nuonīkt" Neu-Bilskenshof.]

Avots: ME II, 784

‡ nuoķẽmêt, = nùobaduôtiês Lems.: guovis nuoķēmējušas; "nuonīkt, apnikt" Trik.: cauru dienu viņš nuoķēmējis var sēdēt upmalā.

Avots: EH II, 59

nùoklēmêt,

1) "nuonīkt" Neu - Bilskenshof: lini nuoklēmējuši Smilt;

2) (mit "ẽ") "mit Leim beschmieren"
Autz; bekleben Grünh., Hofzumberge(mit ẽ), Sauken.]

Avots: ME II, 798

nùoliẽlît, ‡

2) rühmend behexen:
be̦rns jau labu laiku nīkuļuo; vai tik nebūs kāds tuo nuolielījis? Vank. Refl. -tiês: nuolielījies visu ... labību ... izkult Pas. VII, 368. nuolielījās nākt zir,ņu pļaut AP.

Avots: EH II, 64

‡ nùomadzêt Auleja "nuonīkt"; sausumā sē̦ta labība nuomadzē vien.

Avots: EH II, 66

‡ nùonĩcinât, abzehren, zernichten Stender Deutsch-lelt. Wrtb.; verkommen lassen AP.: kad bē̦rnu labi netur, neduod tam labi ēst, tad tuo nuonīce̦nās AP. tē̦vu tē̦vi ... zemi nuoplicināja, ... ar nuonīcinātu zemi cilvē̦ki paši nuonīka Pēt. Av. III, 292.

Avots: EH II, 72

nùopekstêt,

[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;

2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;

3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]

Avots: ME II, 827

‡ nuopliñkt Dunika "panīkt, nuolaisties": nuoplincis saimnieks.

Avots: EH II, 76

[nùosẽrtiês Nigr.,

1) haaren:
luops nuoseŗas;

2) zerlumpt werden (von Menschen):
pārlieku nuonīkusi un nuosē̦rusies Janš. Tie, kas uz ūdens 10. Vgl. li. šértis "haaren".l

Avots: ME II, 845

‡ nuošpiñkstêt "iznīkt": saimnieks drīz vien nuošpinkstēs Dond. und Sassm. n. RKr. XVII, 57.

Avots: EH II, 98

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

nùosūlât, zischen (vom Braten); sich mit Schieim bedecken Spr. nùosûnuôt, intr., bemoosen: vārtu stabi nuosūnuoj[u]ši BW. 32640. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117.

Avots: ME II, 862

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,

‡ I nuotutinât Kegeln "etwas so hinstellen, hinlegen, dass es nicht umfällt"; auch figürlich: n. atkal uz pe̦kām "vājam (panīkušam) palīdzēt tikt uz ceļa" Kegeln.

Avots: EH II, 103

nùožē̦luôt, tr.,

1) bereuen, bedauern:
nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;

2) durch Neid behexen:
tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês, jammern, wehklagen: nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums, die Reue: nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana, das Bereuen; grē̦ku nuožē̦luošana, die Reue; nùožē̦luôtãjs, wer bereut, bedauert, der Tröster.

Avots: ME II, 893

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4

pacē̦ruôt, ein wenig zappeln: lai bē̦rns pacē̦ruo pa zemi - viņam jau apnīk ruokās Kursiten.

Avots: ME III, 12

pama˙zītiņām, Adv., allmählich: pa˙mazītiņām nīka Launitz Stāsti 18; s. auch pamazēm.

Avots: ME III, 68

pamirkt: rudzi taìdi pamirkuši ("slapjumā panīkuši") Auleja.

Avots: EH II, 156

pãrêdinât, tr., überfüttern: cilvē̦kus. bē̦rniem dieva vārds apnīkst, tādeļ ka tie ar viņu pārēdināti Aps.

Avots: ME III, 155

pavẽnis (li. pavė´nis LChr. 405, 36, KZ. LI, 135), pavēne (li. pavė´nė An. 65 u. 275), Demin. pavēntiņš BW. 10175, der Schatten, ein schattiger Ort, das Obdach: panīkušas priedes... bez kāda pavēņa. nāc te, te ir vairāk pavēņa! MWM. VII, 103. kas uozuola pavēnī BW. 16603. krūmiņš vēja pavēnīt[i]s, Schutz vor dem Winde BW. 13692, 2. tavi spārni bij man pavēnis Rainis. dzīvuoklis būs parpavēni Glück Jesaias 4, 6. pavēni atrast, ein Obdach finden U. pavēne nuo vēja Celm. Wohl nebst pavẽja zur Wurzel von vẽjš, in der Bed. vielleicht durch paēnis beeinflusst; zur Bed. vgl. auch air. foscad "Schatten": bret. gwasked "Schutz gegen den Wind".

Avots: ME III, 136

peîguoņa "peiksts, nīkuonis, ne̦lga" Vīt. Zu ae. ficol "unzuverlässig", an. feikn "Verderben", ahd. feihhan "Arglist", la. piger "verdrossen, träg", piget "es verdriesst"?

Avots: ME III, 192

peikstêt, -u, -ẽju, (ver)glimmen, das Leben fristen Bers., Lasd., Stelp., Fest., Sessw.; peîkstêt "labi nedegt" (schwelen?) Lis.: uguns peikst Lis. ar visu savu lieluo strādāšanu viņš tā˙pat labu dienu nere̦dz, tik peikst vien Bers. peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.; peîkstêt "nīkuļuot" Golg., Saikava. Etwa zu pĩkstêt?

Avots: ME III, 192

pẽ̦rns, vorjährig, firn U.: Sprw pē̦rnais teļaš, šāgada kājas. iznīkst kâ pē̦rnais pūpēdis. vai tev sadzija pē̦rnais dūrums? BW. 33340. pē̦rnajām telītēm 28941, 2. Nebst li. pérnai "pẽ̦rn", mhd. verne "vorjährig", ahd. firni "alt" u. a. zu gr. πέρυσι, , ai parút, arm. heru, osset. farä "im vergangenen Jahre" u. a., s. Hübschmann Arm. Gramm. 467, Johansson BB. XVI, 151, W. Schulze KZ. XLII, 95 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 31

Avots: ME III, 209, 210

pìrts, -s (li. pirtis, aruss. nьpmь dass.), die Badstube; das Bad, Schwitzbad: Sprw. ne ik˙katrs, kas pirtī dzimis, pirti pruot kurināt, die Geburt tut's nicht U. tur tev laba pirts kurināta, da wirst du eine derbe Strafe erhalten U. aukstā pirtī pērienu dabūt RKr. VI, 618. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas. iznīksti, kâ pirts gars! tas pirtī˜, tas baznīcā (sagt man von einem ärmlichen Menschen). pirts - saimes veselība. karstu pirii dabūt, Prügel bekommen Alm. kāda tam bij karsta pirts, welche heisse Qual musste er erdulden (vom Heilande gesagt) U. pirtī iesviest, in die Brake tun, ausschiessen (vom Flachse z. B.) Bergm. n. U. pirti kurt, die Badstube anheizen. tai jau vajadzēs pirti kurt od. tai pirtī jābrauc, sagt man von einer Frau, die bald gebären muss. lai nabags, pirtī ticis, tūlīt nekāptu lāvā A. XX, 198. Zu pērt.

Avots: ME III, 228

pìslis C., Arrasch, pìslis ² Kr., pîslis ² Dond., Lautb., Widdrisch, ein Stäubchen, ein Wenig: Sprw. iznīkst kā linu pīslis. pīslis piena, maizes Dond. šis pīslītis, kas tikkuo pār savu de̦gunu var pārredzet S. D. P. I, 77. - pîšļi ² Bl., der (liegende) Staub: pīšlus nuokratīt, abstäuben. pīšļu pīšļuos, ganz zerbröckelt: pīšļu pīšļuos saraustīt Br. 416, wohl zu pīst.

Avots: ME III, 234

plàne ² ,

1) die Stelle, der Platz:
šai plānē rudzi iznīkuši. plānēm, stellen weise Ar.;

2) "eine grasfreie Stelle im Fluss zum Angeln"
Kreuzb., Saikava, Heidenfeld.

Avots: ME III, 329, 330

pļe̦r̃nica (sic!) Salis, comm., die Plappertasche: pļe̦rnica pļerina visu vakaru. apnīkst klausīties Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 370

puõčas: viņš iegāja tīrās puõčās ("izpuostītās, nuonīkušās mājās") Frauenb. tev ģīmis izsists kâ p. ebenda.

Avots: EH II, 345

puõšķis Dond., Sassm., = puõstîtājs, der Zerstörer, Verderber, Verheerer: cūka ir liels puošķis dārziem un laukiem Sassm. saimnieks ir gatavs puošķis: puosta mājas uz nebē̦du Dond. ļauns puošķis liekuoties bijis vienīgi Nīkšis Konv. ² 2346.

Avots: ME III, 460

pũpêdis Karls., Wolm., PS., Lin., Iw., pùpêdis ² Kl.,

1) auch pùpis ² Malta, der Stäubling, Bovist (lycoperdon
Tournef.) RKr. II, 73: mīksts kâ pūpēdis. iznīksti, izputi kâ ve̦cs pūpēdis! asins tecēšana nuorimst, kad uz brūci uzliek pūpēdi RKr. XII, 12;

2) Brandkorn
Neik. n. U., Mag. XX, 3, 215. Wohl zu pũpêt I.

Avots: ME III, 448

puteklis, das Stäubchen; gew. der Plur. putekļi, der Staub: Sprw. iznīkst kâ pūpēza puteklis. putekļus slaucīt, nuoslaucīt, (ab)stäuben. - ne puteklīša, nicht ein bischen, gar nicht: nuo visa tā tu neredzi ne puteklīša labuma Aps. III, 37. - putekļu trauciņi, Staubgefässe (proterogynia) Konv. ² 336. Singularisch: piegrābā... putekļa, atnes tuo putekli un izcep plācini! Pas. III, 318 (aus Atašiene). Zu purêt.

Avots: ME III, 440

rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

riẽdêt: "žūt, nīkt": nuosieta kārpa sāk r. OB.

Avots: EH II, 378

‡ saģibt "sakrist, sanīkt, saslimt" Bers.

Avots: EH XVI, 412

sagruzdêt, sagrust, intr., verschwelen U., verglimmen: sagruzdēt kâ uogle zem pe̦lniem Stari II, 341. pilsē̦ta pe̦lnuos sagruzdēja Launitz Stāsti 84. burvis bijis jau pa˙visam sagruzdējis LP. V, 5. atraduši . . . krupi sagruzdējušu VI, 58. sagruzdējis katla kāsis VII, 312. viss, kas nuo kuoka, sagruzdīs Kaudz. M. sagruzduse kārta MWM. VIII, 481. liesmas sagruzda, iznīka R. Sk. II, 111. viņa kâ uogle sagruzdīs pe̦lnuos Kļav. sūdi sagruzdējuši, der Mist ist verbrannt, hat sich in sich selber verzehrt U. kažuociņš (uz uoglēm) sagruss Pas. IV, 510.

Avots: ME II, 630

šaimal, Präp., = šaipus, diesseits: šaimal grāvja tautas jāja BW. 10617. šaîmal ² un viņmal strauta Janš. Mežv. ļ. I, 173. šaimal dižceļa 34. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal tādi panīkuši Bandavā II, 172; s. Le. Gr. § 568.

Avots: ME IV, 1

I šàlkuonis ² Saikava, šàlkuôņa, = šalka I: iekšā tam (gliemezim) skan vēl šalkuonis Asp. Ziedu kl. 153. dzird kuoks baigu šalkuoni Zvārg. Ed. nuoklausījies tādā rudens vēja šalkuoņā Aps. R. IV, 60. upes (A. Up. J. 1. 36), vēja (Zemn. dē̦ls 8) šàlkuôņa ² Saikava. apnīkst mums klausīties šalkuoņas cietās Līguotnis 27.

Kļūdu labojums:
šalka I = šalka I 1

Avots: ME IV, 3

salˆna (li. šalná, serb. slána "Reif"),

1) der Frost; der Reif
U.: naktis stipri vē̦sas, dažreiz pat ar salnām Purap. Kkt. 95. salna nuokuož pukēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7, salnas ē̦sta ābelīte BW, 8862, salnas kuosta bē̦rza lapa 8863. salnas rauta tā puķīte 8864. Sprw.: izput kâ rīta salna. lai iznīkst kâ rīta salna pret sauli! Br. 156; salnas mēnesis, der November U.;

2) s. salne. zu salˆt.

Avots: ME II, 675

satrūdêt,

1) intr., auch satrūst Warkl., verfaulen, vermodern:
augi lē̦nām satrūd Akmerluogles 20. sē̦kla iznīks un satrūdēs Vēr. I, 1448. vējš sagrieza satrūdējušās lapas JR. III, 53. kaut tavas miesas nuomirušas nesatrūdē̦tu! LP. VII, 87. satrūdējušus galvas kausus 452. satrūdējis uozuoliņš gul ūdeņa maliņā; tâ satrūda ve̦ci puiši, jaunas meitas gaidīdami BW. 13103. lai sape̦l, lai satrūst (Var.: satrūd) zūrenieku ve̦ci puiši 12727, 9 var.;

2) auch satrūdinât Spr., verfaulen, vermodern lassen, machen:
ai zemīte, trūdaliņa, tu satrūdi (Var.: trūdēji, trūdini) dažu labu; tu satrūdi kuokiem lapas... BW. 27551, 1.

Avots: ME III, 767

šeikstêt,

1) in die Länge schiessen, auswachsen
(namentl. in der Zstz, mit iz-) Bers.;

2) = nīkt, zu nichte gehen: stāds šeĩkst Bauske. In der Bed. 1 wohl zu šeikste; in der Bed. 2 zu šei(k)sts?

Avots: ME IV, 14

sirguons U.,

1) sirguonis Wid., sirguoņa (comm.), ein kränklicher Mensch
U.: nav jau nuo tiem Kates bē̦rniem ne˙kā: tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202;

2) eine Krankheit
U.: sirguons viņu apņēme, er wurde krank Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 846

II sirkt, vor Feuchtigkeit od. Kälte rötlich und schwach werden (vom Roggen): rudzi sāk sirkt Stelp., Lub.; sir̂kt ² , -kstu, -ku "nīkt, vārgt (auch vom Vieh)" Behnen, Memelshof; vgl. auch atsirkt und (hierzu Petersson Zweisprachl. Aufs. 31) nùosircis.

Avots: ME III, 846

skabũzis: "veca bukņa" Grünh.; "ve̦ca, slikta te̦lpa" Morizberg; ar skabūzim līdzīgu klētiņu Veselis Cilv. sac. 127. ilgāk viņš te nenīks šitajā skabūzī A. Upītis Sm. lapa 44. niecīguo, ve̦cuo skabūžu dēļ Janš. Līgava I, 125.

Avots: EH II, 496

I sklañda,

1): auch Iw., Luttr., Nikrazen, Perkunen, (mit an̂ ² ) Rutzau; "kārts" (mit an ) Funkenhof; gar uguni sklandas vilka, lai nekrita ugunī BW. 21973, 5; eine Zaunstange Grob.; sklandas "Zaunstangen" Sackenhausen; vāc gan ar sklandu Pas. VII, 355 (aus NB.). pa ganīklas ceļu, kur priekšā sklandas Janš. Līgava II, 282. zirgu piesiet pie sklañdām (?) C.;

2): "ein Zäunchen von Strauch oder Holz vor einem Garten"
Lng.; ein Stangenzaun (sklañdas) Dunika, Grob., Kal., NB., OB., (mit ān ) Wirginalen; rikšiem te̦ku gar sklandām BW. 19788.

Avots: EH II, 504

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME II, 885, 886

skribinât: auch C., Dobl., Kaltenbr., Luttr., Peb.; "grebināt" Liepna; nuoganītā ganīklē avīm nav kuo s. Dunika; dzird, ka kaut kas pie durvīm skribina un ieņaudas Pas. VII, 143 (aus Nerft). ‡ Subst. skribinātājs. jem., der skribina: spalvas s., ein Skribent Jaun. Ziņas 1940, No 87, S. 2. Refl. -tiês,

1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡

3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 509

šļe̦mba, comm., ein ungewandter, ungeschickter Mensch Wilzen n. Etn. I, 139; einer, der lange (langsam) isst; "nīkulis" Naud. n. Etn. I, 139.

Avots: ME IV, 70

slimuôt, intr., (oft) krank sein U., kränkeln: slimuoja un nīkuļuoja A. v. J. 1900, S. 578. kas pūpuoļuotājiem uolu neduoduot, tas tai gadā daudz slimuojuot Etn. II, 53. kad bē̦rnam sarus neizpeŗuot, tad tam ... slimuojuot acis BW. I, 183. - Subst. slimuôšana, das Kranksein, Krankeln; slimuôtãjs, ein Kränkelnder U.

Avots: ME III, 932

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

I šņīka (?) Katzd. "Verderben (puosts, nīka).

Avots: ME IV, 96

šņikât Saikava, = šnīkât.

Avots: ME IV, 95

šņĩkstêt: suns guļ, ka šņĩkst ("šņāc") vien Seyershof. "šnīkstē̦dams" ME. IV, 96 zu verbessern in "šņīkstē̦dams".

Avots: EH II, 653

šņĩkstêt Ahs., -u, -ẽju, Schallverbum: ciets de̦guns šņīkst Ahs. n. RKr. XVII, 57. arkls šnīkstē̦dams un šņakstē̦dants rāva sīkuo krūmiņu saknes Veselis Trīs laimes. Vgl. ņīkstêt.

Avots: ME IV, 96

‡ šnur̂kšêt ² Salis "nīkt, vārgt".

Avots: EH II, 651

springuls (unter spriñgulis),

1): auch (mit in̂ ² ) Dunika, OB., (mit ìn ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76. ganīklā uzminu uz tadu kâ springulu Janš. Mežv. ļ. II, 311; ‡

2) ein kurzes, gerades Eisenstückchen am Ende einer Kette
Frauenb.: ķēdes galā e̦suošuo spriñgulu ieveŗ dzintelē.

Avots: EH II, 560

stipruôt: duomas ..., kas ... tiem sirdis stipruoja Dünsb. Krista gājiens II, 134. kas stipruo nīkušu Blaum. Raksti X ⁴ (1938), 70. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich kräftigen.

Avots: EH II, 580

sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I ⁴ 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 ²

Avots: ME III, 1130

teļš (ostli. tẽlias "Kalb"), das Kalb: Sprw. vai teļa deļ vil˜kam nebūs brīv dārzā skatīties? RKr. VI, 895. pirmie teļi nīkst 896. iesim vienu ceļu, kausim vienu teļu! Br. sak. v. 166. teļš dīc Etn. II, 51. aršana ar cita teļu A. XX, 399. ūdeņa teļš Vēr. II, 929. liela luopa teļš, Rindvieh (Schimpfwort) Mag. XIII, 2, 58. Zu urslav. telę "Kalb"; vgl. Trautmann Wrtb. 317, Śmieszek Mater. i prace IV, 397 ff.

Avots: ME IV, 161

tẽ̦rmanis,

1) ein Durchbringer, Verschwender
U., Fockenhof, (mit ḕ̦r ² ) Kl.: lielam naudas tē̦rmanim BW. 13712 (ähnlich: 23443). viņam bija dē̦ls - liels tē̦rmanis LP. VI, 868. dē̦ls iznīka, lai gan ne˙kāds tērmanis nebija 49. Sprw.: jauni - tē̦rmaņi, ve̦ci - nabagi Birk. Sakāmv. 58;

2) eine Drohne
U.; tẽ̦rmaņi, eine Art kleiner Insekten, "labības tē̦rē̦tāji" Karls.

Avots: ME IV, 173

I tilˆt ² Dond., Stenden, tilstu, tilu, weich werden, verwittern (vom Flachs); "nīkt" Dond.: lini vēl tilst uz lauka, bet drīz būs iztiluši Dond. man jātilst laukā ebenda. Zu aksl. tьlěti "vermodern, verwesen, vergehen".

Avots: ME IV, 189

‡ II tìpt ² , -pstu, -pu Auleja "nīkt nuo neēšanas, bada".

Avots: EH II, 686

‡ trimdêt, in der Verbannung leben: nīkt un t. bez gaļas un cita pavalga Janš. Līgava II, 286.

Avots: EH II, 695

trineklis "?": es izaužu paladziņu pusi dreļļa, pus[i] trinekļa: uz tā dreļļa pate gulu, uz trinekļa - tautu dē̦Is BW. 24929 var. (aus Lös.). Umgebildet aus trinīklis, indem -īkl- als ein Suffix angesehen wurde?

Avots: ME IV, 237

tvaîkt ² , -kstu, -ku Katzd., (in schlechter Luft) langsam verkommen: cik ilgi Ziemelis lai nīkst un tvaikst tur cietumā? Janš. Mežv. ļ. I, 381. mēs tvīkstam un tvaikstam bē̦dās un bailēs II, 196.

Avots: ME IV, 288

tvèice C. u, a., die Hitze, Schwüle Wid.: saules tveice C., A. v. J. 1899, S. 30; 123. vasaras tveicē Vēr. II, 100. krāsns tveice Druva I, 659. nuospiedīgā tveice MWM. v. J. 1898, S. 827. mikla tveice paliek spiedīgāka Stari III, 220. zem tveices debesīm Ezeriņš Leijerkaste I, 13. puķes nīkst tveicē Vēr. II, 1219. ūdens vairs neizdvesa spirgtumu, bet tveici un gurde̦numu MWM. IX, 602. (fig.) atsvabinājās nuo jūtu tveices Zalktis I, 164. Zu tvaiks.

Avots: ME IV, 289, 290

uperêt: auch Manz. Post. I, 34, Strods Par. vōrdn. 179; trešajam ... paša sevi uperēšu Tdz. 52930. savu dzīvību upe̦rē̦dami Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2.

Avots: EH II, 713

uzkuris (li. užkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau"), wer bei den Eltern seiner Frau lebt L., wer eine Witwe heiratet L., U.; der Brautbewerber (uzkurs) Mag. XIII, 2, 52; der Vormund (uzkurs) Kalleten: saimniece ieņe̦m savās mājās sev vīru, un tādu tad sauc... par uzkuri, juk tāds uzkur mājās dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu Janš. Dzimtene2 III, 137. uzkuruos (Var.: iegātņuos) laba dzīve BW. 3831 var. uzkuruos (uzkuruos Neik., Ellei, Wessen, Wilzen) iet, durch Freien der Witwe sich in ein Gesinde einheiraten U.; sich um eine Braut bewerben (uzkuruos iet) Mag. XIII, 2,52: es aizgāju uz De̦gaiņiem uzkuruos JK. uzkūri L. "das Einfreien des Bräutigams bei der Braut Eitern".

Avots: ME IV, 347

uzkur̃t, ‡

4) (einen Haushalt, Hof) in die Höhe bringen od. in gutem Stand halten:
kuo juoda tie uzkurs! tik nuolaidīs mājas, - vairāk ne˙kã Janš. Dzimtene II, 295. (uzkuris) uzkuŗ mājas dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu III, 137. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich anheizen:
gani uzsakūra uguni Dunika;

2) von ungefähr entbrennen:
ugunskurs uzkūries Siuxt.

Avots: EH II, 726

uzraût,

1): kad audzējam pirkstā piesien čušļu pulvēri ar cūku taukiem, tad tūlīt uzrauj (= izve̦lk strutas) Frauenb.;

2): sals uzrāvapirmuo le̦du Austriņš Raksti VII, 356. uz zara uzrāvu jaku, - nuovirkšēja vien AP. kad apsē̦tu tīrumu nuorullē un uznāk tāds lielāks lietus, tad uzraun tâ kâ ādu ebenda;

6): nuo smagas celšanas viņam pakrūte uzrauta ("sace̦lta uz augšu") Seyershof. nuo stiprām zālēm viņam čulgas uzrautas augšā ebenda. Refl. -tiês,

1): nuo miedziņa uzrãvuos BW. 3468, 8;

4): labam pļāvējam strīķis ne˙kad neuzraujas uz zuobiem ("strīķējuot neuzve̦lkas") Seyershof; ‡

6) geraten auf:
nu tu gan (pre̦cē̦damās) esi uzrāvusēs uz tāda vīra, kada negribēji Saikava; ‡

7) sich schnell aufregen; zornig werden
Seyershof; ‡

8) "?": teļš paliek tāds uzrāvies ("sāk panīkt, ir nuoguris, labi neē̦d") Frauenb.

Avots: EH II, 731

vãrguôt: "nīkt" (mit âr ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 763

vasarāja L., Arrasch, Bers., KatrE., Kl., Nötk., Ogershof, vasarajs (li. vasarójis "Sommerfeld") U., Spr., Warkl. n. FBR. XI, 102, Bers., C., Golg., Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, Oknist, Salis, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, Wolm., vasarēja Frauenb., Nigr., Siuxt, Plur. vasarāji U., Dunika, Erlaa, Ogershof, Saikava, Widdrisch, vasarēji U., das Sommergetreide: vasarājas sējumi Kaudz. Vecpiebalga 13. pa vasarājas laukiem Janš. Dzimtene ² I, 140. saritinātie vasarājas klēpji Bandavā I, 195. vasarāja nīkst nuost Precību viesulis 5. - vasarāji Glück "Sommerfrüchte": maize ar vasarājiem (vasaras augļiem 16, 1; in der deutschen Bibelübersetzung: Feigen) II. Sam. 16, 2.

Avots: ME IV, 484, 485

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

*ve̦zaunieks (erscmossen aus ostle. vazaunīks), dec Blumentopf: lai nuoraun (sc.: puķi) un . . . lai iesēdina *ve̦zaunieka Pas. IV, 189 (aus Lixna), Dweeten.

Avots: ME IV, 546

viênmucîgs,

1) = viênmuks, viênmulîgs 1: vîenmucīgs spaînîs Uodziena n. DL.;

2) = vîên-mulîgs 2: man pa˙vîsam apnīk darbs, vîenmē̦r tāds vienmucīgs Uodziena n. DL.

Avots: ME IV, 661

vilˆtus, vil˜tus Zabeln n. FBR. IV, 64, auch vilts (li. viltas bei Būga KSn. I, 37), die List, der Betrug L., U.: šķelmam viltus valuodiņa BW. 10082, 2. tavu viltus sirdi! 9288. nīkstuošs ir sapņu vilts Latv. tas būs uz viltu, da steckt etwas dahinter U. ar viltu, mit List.

Avots: ME IV, 596, 597

viņmal, Präp. mit dem Genitiv (mundartl. Akkusativ), = viņpus, jenseits: šaimal grāvja, viņmal grāvja BW. 10617. tiklab šaimal, kâ arī viņmal... strauta Janš. Līgava I, 12. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal... panīkuši Bandavā II, 172, viņmal stigu Ladenhof n. FBR. XI, 79.

Avots: ME IV, 601

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

zubdreķis, ein Schimpfname: tādi garīgi panīkuši zubdreķi... tie gan kādi tādi pusmācīti R. Av.

Avots: ME IV, 749

žũpnīca, žūpnica MWM. IX, 796,

1) die Schenke:
pulciņš nīkuļu žūpnicās Vēr. II, 72;

2) comm., = žũpa Schwitten (mit ũ).

Avots: ME IV, 836