Paplašinātā meklēšana

‡ aûguļuošs, wachsend, im Stadium des Wachstums befindlich Ramkau: a. vērsītis.

Avots: EH I, 185

bê̦guļuot, intr., hin und her laufen, viederholt fliehen: Anniņa vairs tā nebē̦guļuoja nuo manis A. XVII, 710. pa viņa pieri bē̦guļuoja iekšējs miers, ar nemieru cīnīdamies XIV, 546. ve̦lns bē̦guļuojis nuo viena stūŗa e̦ze̦ram uz uotru stūri LP. VII, 479.

Avots: ME I, 289

brē̦kuļuot, den Schreihals spielen, schreien, weinen.

Avots: ME I, 331

būzuļuos iet, = ķe̦katās iet Schlehk.

Avots: ME I, 360

cīpuļuot, schwärmen (von Bienen) Kronw. [Zu li. kypa "куча, множество"?]

Avots: ME I, 391

dirbuļuot,

1) kleinen, gewandten Schrittes gehen
Druw.;

2) hastig sein, schnell sprechen:
kuo tu tur dirbuļuo kâ dirbuls? Setzen n. Etn. II, 129;

[3) (mit ir̂) "in Aufregung zittern"
Domopol].

Avots: ME I, 469, 470

‡ dziruļuot in einem handschriftl. Vokabular, saufen; zechen.

Avots: EH I, 360

gāzuļuotiês, wacken, wanken Etn. IV, 129. viņš stipri gāzuļuojas uz priekšu un atpakaļ A. IX, 1, 352.

Avots: ME I, 620

[II ņirbuļuot ² Warkl. "= vārgt".]

Avots: ME II, 903

nùomãkuļuot, intr., sich mit leichten Wolken bedecken Spr.

Avots: ME II, 817

pubuļuojs, pubuļuôts, s. pubuļaîns.

Avots: ME III, 401

‡ trē̦puļuot Kr. Talsen "streipuļuot".

Avots: EH II, 694

tuntuļuot, s. tuntelêt.

Avots: ME IV, 265

ùrpuļuot ² Saikava,

1) "?": kad mazi bē̦rni saticīgi spēlējas, tad saka: te bē̦rni labi urpuļuo;

2) "sich leise, undeutlich unterhalten, murmeln (von Kindern)".

Avots: ME IV, 307

vizuļuojs, = vizuļaîns, vizuļuôts: pirku vizuļuoju (Var.: vizuļuotu) vaiņadziņu BW. 5777 var.

Avots: ME IV, 632

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

‡ àizbê̦guļuôt, sich verbergend hinfliehen: aizbē̦guļuojis līdz Liepājai.

Avots: EH I, 9

‡ àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12

àizkunkuļuôt, intr., hin-, wegwatscheln: maza meitene aizkunkuļuoja pa pagalmu A.

Avots: ME I, 34

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39

‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

‡ àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.

Avots: EH I, 58

àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;

2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 59

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

‡ apàust (li. apaũšti) Kaltenbr., = atàust: kuļuot apaust diena.

Avots: EH I, 72

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

aptuntuļuôt, nachlässig (mehrfach) umwinden: aptuntuļuoja ap galvu... lakatu Seibolt.

Avots: ME I, 132

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

ârup, hinaus, nach aussen Biel.; [bei Fürecker ahrop (wohl = āruop): tie ahrop spuoži spīguļuo].

Avots: ME I, 244

aspràtĩba, der Scharfsinn: palamās it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94.

Avots: ME I, 144

‡ atbê̦guļuôt, herflüchten (intr.): nuo kurienes viņš atbē̦guļuojis?

Avots: EH I, 135

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

[atspĩguļuôt Salis, intr., sich abspiegeln: mēness atspīguļuo ūdenī. Refl. -tiês, sich abspiegeln Rujen, Drostenh., Kalz u. a.]

Avots: ME I, 195

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

atstrèipuļuôt, intr., her-, forttaumeln: atstreipuļuoja nuost pa lielu gabalu Vēr. II, 32.

Avots: ME I, 198

‡ augste, die Höhe: skaņu augstēs ... virpuļuoja ... sīkie zvārguļzvaniņi A. Brigadere Daugava I, 1087. meža augstes nuoslēdzās ar sārtu, ruobuotu līniju Dievs, daba, darbs 330.

Avots: EH I, 184

aũļiem (Instr. Pl.), auļuos Lok. Pl., auļam L.; A. X, 2, 66, auliņām Essern n. U., aulim U., ar auļiem MWM., ostle. (Mar.) àuļîm ² RKr. XVII, 104, im Galopp: ieraudzīja nākam nuo kalna divi aizjūgus vienuos auļuos Kaudz. M. un tad auļiem vien pie kunga Alm. [Zu aulis II.]

Avots: ME I, 224

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224

aũļuôt, intr., galoppieren, dahineilen: divi nuo viņiem auļuoja šurp Apsk. I, 659. juo trakāk auļuoja mans kuģis Skalbe.

Avots: ME I, 224

aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]

Avots: ME I, 224

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 ² u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 ^4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

‡ bačkuļuôtiês, fortwährend um jem. herum sein und dadurch stürend wirken: kuo tu te bačkuļuojies pa kājām? Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 197

bêgļuot, sich aufs Entlaufen legen Mag. III, I, 111. Cf. bêguļuot.

Avots: ME I, 289

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

buõkât, buõķêt, - ēju, tr.,

1) überdreschen, um die Hülse und Hacheln abzudreschen;
miežiem kuļuot akuotus nuoberzt [Stockm.], Etn. I, 58;

2) buõkât, prügeln
AP. [Anscheinend aus mnd. boken "klopfen, schlagen".]

Avots: ME I, 361

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž ² (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies ² ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 495, Walde Wrtb. ² 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329

‡ bumbuļuôt, sich wie ein Ball hin und her werfen; einen Purzelbaum schlagen Ar.: muša bumbuļuoja, pret luoga rūti sizdamas un atsizdamas.

Avots: EH I, 252

‡ burbeklis Mesoten "ķīsēlis, kas sagājis kunkuļuos".

Avots: EH I, 254

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

burzguļuôt (unter burzgulêt): ūdeņi, brāzdamies pār ķērkšļiem, krāc un burzguļuo Janš. Līgava II, 9.

Avots: EH I, 256

cabuļi: puiši, aunaties, maucaties cabuļuos! BW. 30585 (aus Sessw.).

Avots: EH I, 259

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

čivuļuôt, zwitschern: putni čivuļuo Druva II, 429.

Avots: ME I, 415

čùlât,

1): auch (mit û ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis (čūlat). Siuxt;

2): auch AP. (mit â ), Frauenb. (mit û ² ); ‡

4) "barbuļuot" (beim Garen) Frauenb. (mit û ² ); ‡

5) "melken"
Bartau.

Avots: EH I, 298

[čunčulêt,

1) = čunčelêt St.;

2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties ^2, langsam fahren.]

Avots: ME I, 420, 421

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

I čunčurs: guļuot cilvē̦ks dažreiz sačunčurējas čùnčurā ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

‡ II čurulis,

1) = čurmulis 2 (?): dzija same̦tusies čurulī Lemsal;

2) die Morchel
Wolmarshof;

3) Plur. čuruļi Bērzgale "viruļuos salējušās uogles kalvja ceplī".

Avots: EH I, 297

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428

‡ dirbuliene "?": dirbuļuo kâ pati d. vīra pē̦dās A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 322

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

dre̦buļuôt, hin und wieder zittern: vīģu kuoku drūmā šalkā dre̦buļuo MWM. X, 217.

Avots: ME I, 496

‡ duļi,

1) = duļ˜ļi 1 Matthiae: aiŗus... ielika... duļuos Janš. Tie, kas uz ūdens 12;

2) die hinteren
(?) Stützen, die am Bauernwagen die Seitenbretter halten Lennew. n. BielU.

Avots: EH I, 341

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562

‡ dzirkstuļuôt "?": smilšu graudiņš vēlās un dzirkstuļuoja zemē Veselis Saules kaps. 62:

Avots: EH I, 360

dzîvinât: viņš nēe̦suot vēl miris; tas guļuot zārkā, un tuo ēdinuot un dzīvinuot ("?") viņa sieva Pas. IV, 95 (aus Serbigal). purina un griež tuo (= dē̦lu) kâ dzīvinādams (lebhafter machend), un dūšinādams Janš. Līgava II, 79. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdzîvinât.

Avots: EH I, 363

ē̦muļuôtiês, falsen Alt - Rahden; [vgl. e̦muļuoties].

Avots: ME I, 574

‡ gārdzuļuôt, schaunachahmendes Verbum: dun, dārd, gārdzuļuo, krāc un ste̦n visa ... debesmala A. Grīns Dvēseļu putenis II, 147; "röcheln" (wo?): gārdzuļuo tas, kam kas kaklā iesprūdis Bērzgale.

Avots: EH I, 390

I gārguļuôt Drsth., räuspern, röcheln: kasē̦dams un gārguļuodams sāka ģērbties Saul. [Zu li. gargulys "хрип".]

Avots: ME I, 618

garîgums ,* das Geistige: viņas smalkajuos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums Asp.

Avots: ME I, 603

gauduļuôt, intr., heulen, klagen: vējš gauduļuo.

Avots: ME I, 610

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

ģìbuļuôt, ģĩbuļuôt, intr., Ohnmachtsanfälle haben: vakarā laikam ģībuļuosi MWM. X, 835.

Avots: ME I, 700

ģiedruoties, sich aufheitern, heiter werden: debess mākuļuo un ģiedruojas Pūrs III, 105.

Avots: ME I, 701

‡ ģilinâtiês A.-Laitzen "skuopuļuoties".

Avots: EH I, 427

gle̦znuõjums ,* das Bild, las Abgebildete: par spuoguli, kuŗā atspuoguļuojas dzīvā gle̦znuojumā latvju tautas dzimtenes veids RKr. X, 4.

Avots: ME I, 626

I griêze (li. griežė˜), die Schnarrwachtel: grieze griež die Schnarrwachtel schlägt. rudzu tīrumā grieze iesāk savu vienmuļuo" griez, griez" A. XVII, 3. Zu griêzt, [li. griežti " schreien"].

Avots: ME I, 660

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

gulstuļuôt, schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern: kas pa krūmmalēm gulstuļuo Dok. A.

Avots: ME I, 678

‡ ìeaũļuôt = ìeaũlekšuôt: lieguos lēcienuos ieauļuoja mežā Janš. Dzimtene I ² , 156.

Avots: EH I, 502

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

‡ ìemelstiês, sich verirren (?): vistas ieme̦lsušās runkuļuos Lubn.

Avots: EH I, 529

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

ìeripuļuôt, tr., hinein -, hereinwälzen. Refl. - tiês, sich hinein -, hereinwälzen: caur skursteni tā ieripuļuojas istabā Vēr. I, 193.

Avots: ME II, 58

[ìestraipalêt, = iestraipuļuot: piedzēries iesraipalēja istabā Nigr.]

Avots: ME II, 74

ìestreipuļuôt [PS., Lis.], intr., herein -, hineintummeln, herein -, hineinwackeln: piedzē̦rušais cilvē̦ks iestreipuļuoja istabā.

Avots: ME II, 74

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ìetuntuļuôt,

1) tr., einmummen:
bē̦rnu kažuokā;

2) intr., eingemummt hereinkommen, hineingehen:
tu ar puiku ietuntuļuosi mājā Blaum. Refl. - tiês, sich einmummen: viņš ietuntuļuojies līdz de̦guna galam.

Avots: ME II, 84

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

îkasts ² auch īkustiņš,

1) ein von Brettern eingefasster Quell, aus dem das Wasser fliesst
[ĩkasts] Dond.: īkasts - avuots, kas nuo kalna apakšas burbuļuo Adam. A. XIV. ūdens nuo īkastiņa mums tecēja gaŗām Dünsb.;

2) ĩkaste Katzd., N. - Autz, Kalleten, [WAndsen,
īkasts um Windau], = igvãts. [Als ein Lituanismus zu įkàsti "eingraben"?]

Avots: ME I, 835

il˜gs (li. ìlgas "lang", [apr. Adv. ilga "lange"]) lang (temporal): ilgs laiks, mūžs, prieks, ilgi gadi. tik ilgs vien mūžiņš, kâ vasaras launadziņš BW. 27278. viņs nīkuļuojis ilguo neilguo laiku Etn. II, 86. ilgu miegu negulēju BW. 6695. ne˙viens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, in den vielen Jahren. Adv. ilgi, lange.: Sprw. tas viņam tik ilgi būs kâ ūdens sietā. vai tas jau ilgi? ist das schon lange her? Kaudz. M. kalpi ē̦d ilgi. Oft steht ilgi ohne Prädikat: ne˙cik ilgi, vilks klāt, nicht lange, so ist der Wolf schon da LP. V, 175.

Kļūdu labojums:
negulēju = nuogulēju

Avots: ME I, 705

izaũļuôt, heraus-, hinausgaloppieren: nuo meža izauļuo me̦lns jātnieks Pas. IV, 179.

Avots: EH I, 432

izbê̦guļuôtiês, gehörig hin und her flüchten: izbē̦guļuojies gan paklētī, gan salmu būrī Baltp.

Avots: ME I, 716

izbur̂buļuôt, intr., auf-, hervorsprudeln: uogļu skābe spēji izburbuļuo A. XX, 595. māte apsvieda izburbuļuojušuo kūku uz uotru pusi R. Sk. II, 136.

Avots: ME I, 719

izduobinât, izduobuļuôt, izduobuôt, izduobt (li. išdúobti), tr. , aushöhlen: kuoku izduobināt un tâ iztaisīt laivu Skrūzītis. pamats izduobts Rainis. izduobt nuo kuoka laivu Konv. ² 2049. izduobt (= izgrebt) sili, kaŗuoti Mar. izduobuļuots kuoka gabaliņš Tirzm. izduobts, ausgehöhlt, hohl: rīks ar izduobtu galu. izduobties spuoguļi Antrop. III, 18. Subst. izduobuojums, etwas Ausgehöhltes, Hohles: pakalniņa sānuos ir izduobuojumi LP. VII, 492.

Avots: ME I, 730

izkùrmuļuôtiês, sich entpuppen, sich entwickeln, hervorgehen: viņi drīz izkurmuļuojušies par Azefiem R. A. nuo lupatu se̦gas izkurmuļuojās puika Saul., Bers.

Avots: ME I, 757

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

izme̦duôt, tr., mit Honig bestreichen: izme̦duota, vizuļuota jaunu meitu istabiņa BW. 14624, 1.

Avots: ME I, 770

izmutuļuôt, intr., hervorsprudeln: nuo krāteŗa šķidrajiem dubļiem izmutuļuo lieli burbuļi Konv. ² 712. Refl. - tiês, sich wild ausleben, sich austoben Duomas II, 257.

Avots: ME I, 774

izspuõguļuôtiês, sich zur Genüge spiegeln: zirneklis izspuoguļuojās rasas pilienā Egl.

Avots: ME I, 804

izstreipuļuôt, intr., hinaus -, heraustaumen: es izstreipuļuoju pa durvīm A. XX, 563.

Avots: ME I, 806

iztvèicêt, ‡

2) "(einen harten Gegenstand) stark erhitzen"
Auleja: i. pārnīcas kātu. ‡ Refl. -tiês, sich zur Genüge erhitzen, izsauļuoties Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 492

izvirpuļuôt, intr., hinauswirbeln: viena lapa izvirpuļuoja dārzā A. XX, 135.

Avots: ME I, 830

‡ izzlar̃kšêt Seyershot "vāruoties izburbuļuot" (?): zâles izvārās vien pa ausīm un izzlarkš.

Avots: EH I, 498

jãņuôt, intr., Johannis feiern, zu Johanni Johannislieder singend umherziehen: mūsu pusē vairs nejāņuo. Refl. - tiês, sich der Johannislustbarkeit hingeben, sich belustigen: tu ar viņu jāņuojusēs LA. [tâ tu arī paliksi kādā žuogmalē guļuot, kad tā jāņuošanās būs pārgājuse Janš. Barenīte 83.]

Avots: ME II, 107

‡ jukāji Ramkau "smalkāki salmi, kuo, rudzus kuļuot, izpurina nuo gaŗkulas".

Avots: EH I, 566

kalĩba: braukt kalībās,

a) mit einer grösseren Anzahl von Bestellungen zum Schmied fahren
Erlaa;

b) "rauguļuos braukt" Fistehlen.

Avots: EH I, 578

kalˆnmala, kalnmale, kalˆnmalis, der Rand, Fuss des Berges: ūdens dzied, akmens raud, kalnmaliņa (Var.: kalnmaliņš, kalnmalīša) vizuļuoja BW. 30737.

Avots: ME II, 142

‡ kâpulis PV., ein Kletterer: kuo tu vienmē̦r kāpuļuo kâ mūžīgais k.?

Avots: EH I, 602

‡ kā`rgt ² , -dzu Bērzgale, = kārkt; gārgt 1, kãrdzêt, röcheln: beidz k˙! tev, miegā guļuot cieši kārdz kaklā.

Avots: EH I, 602

kārkuļuôt: kārkuļuo rīkle, kad nevar vairs krē̦pas izspļaut Gramsden.

Avots: EH I, 603

kāsība "ein Trunk, der jem. zugebracht wird" L.; [ die Abseihung; der Segenstrunk St.: kāsību (L.) od. kāsības (St.) dzert, zutrinken; den ersten Trunk zum guten Gedeihen tun. - In Nordlivland kāsības laiks "die Zeit, da man irgend eine Art von Vorräten einheimst": labību kuļuot saka: duod zirgam (kas labību kuļ) raudus - ja kāsības laikā neduos, kad tad duos! - cūkas kaujuot saka: duod kaķim arī kādu gabalu - lai zin, ka kāsības laiks].

Avots: ME II, 204

ķimpulis, ķimpulis,

1) ein kleines, rundes Hölzchen:
še tas pats alkšņa ķimpulītis - taisi tapiņu Siuxt, Frauenb. paņem tuo ķimpuliņu un padze̦nā zuosis nuost Naud. ve̦zmu ar ķimpulu sagriezt cieti Frauenb.; auch längere Stäbe: skribas - vairāki gaŗi ķimpuli sapīti kuopā, kas tad tuop uz ratiem un ragavām likti Etn. II, 177;

2) ein Stückchen, Fetzen:
stienis sadruozīts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1. vedēji dancuoja, ķimpuļi [Bedeutung?] skanēja BW. 24200;

3) Spitzenklöppel
L.; [ķim̃pulis Nigr., = pabulis (Knoten im Garn od. Zeug).]

Avots: ME II, 381, 382

‡ klanuļuôtiês, = klanîtiês: ar visu klanuļuošanuos Kaudz. Izjurieši 196.

Avots: EH I, 610

‡ klepêtiês Kalupe "pielīst, liekuļuot; uzmākties". In der letzten Bed. erinnert es an li. klepóti "ohne Veranlassung angreifen".

Avots: EH I, 615

klunkšêt (unter kluñkstêt),

1): dzeŗuot (rīklē) klun̂kšēja ² Seyershof. uolas paliek vanckuļuos un klun̂kš ² Salis.

Avots: EH I, 623

‡ kneči "atlikums nuo linsē̦klām, kad kuļuot nuošķiŗ sē̦klas un pe̦lavas" Saikava.

Avots: EH I, 629

‡ knuzis Dunika, Grob., = knusis: knuži iet mutuļuos Grob. kad knuži iekuož, tad viss ģīmis aizpampst ebenda; die Blattlaus Dunika; "maza, nievājama dzīvnieka apzīmējums" Sonnaxt.

Avots: EH I, 634

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.

Avots: EH I, 644

krẽ̦pulis,

1): Demin. krē̦pulelis Gramsden;

2): auch Dunika; "Qualster"
Segew.; "Schleim" Līn., Auswurf Brasche Anl. 400, zäher Schleimauswurf, Speichel Dond.: ve̦ctē̦vs saspļāvis krē̦puļus uz grīdas; krẽ̦puļu vērpele, verächtl. Bezeichnung für einen, der häufig Schleim auswirft Dond.: k. v. ar˙vienu vien krē̦puļuo.

Avots: EH I, 651

kretelis, ‡

3) = kre̦te̦ls Ramkau, Salis: ar kreteli. labību kuļuot, nuopurina smalkuos salmus Ramkau.

Avots: EH I, 650

kre̦tulît, -ĩju, kre̦tuļuot, kre̦tuluot RKr. XVII, 34, kre̦tuļât, -ãju Gold., ar kre̦tuli sijāt: labību kre̦tulī kre̦tulā Etn. III, 104.

Avots: ME II, 274

krijât,

3): dzijis (acc. pl.) krijā uz krijiem Mahlup, Stom.; ‡

4) mit Hilfe eines Riegensiebes sieben
AP.: izkuļuot labību ar spriguļiem, lieliem salmiem pa apakšu ir sabirzuši salmi kuopā ar graudiem; tuos liek uz režģa un purina jeb krijā, lai graudi izbirtu. Subst. krijâšana Bigauņc. 42 "?".

Avots: EH I, 653

kukuļuôt,

1) gew. pìekukuļuôt, bestechen:
saka, ka viņš grib kukuļuojains Wid.;

[2) sich bestechen lassen:
ierēdņi, kas nekukuļuo Leijerk. I, 35.] Subst. kukuļuôtãjs, der Bestecher.

Avots: ME II, 302

II kukuruôt,

1) "?": iztraucē̦tie baluoži kukuruoja Degl.;

[2) = kukurus mest MSil., Gold.;

3) = kukurņuot, tupuļuot Mar.: visu dienu pa mežu kukuruot (Beeren sammelnd); duseln (kukurēt) Marienhausen;

4) "auf den Beinen unsicher sein;
līkāties": guovs kukuruo Mar., Sessw., N.-Schwanb.; wankend gehen: ubags kukuruo nuo vienas mājas uz uotru Rozentov].

Avots: ME II, 303

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309

[I kumuļuôt, sich mit Wolken beziehen: debess sāk kumuļuot Lub., Fest., Stelp. - Vgl. li. kumuliotis "otulać się."1

Avots: ME II, 313

II kumuļuôt "iet kumu kumiem" Ar. Refl. -tiês, sich bewegen, sich bücken: kuo tu te kumuļuojies apkārt? Ar., Lub.

Avots: ME II, 313

kuñkuļuôt,

1): (li. kunkuliúoti "kunkulais eiti" Arch. Phil. III, 50): vairs tikkuo kunkuļuoja Azand. 97. - kuñkuļuôtiês 2 aus nd. kunkeln, s. Schwers Unters. 61.

Avots: EH I, 676

kuñkuļuôt, infr.,

1) strauchelnd, mühsam sich fortbewegen:
vis˙pēdīgi kunkuļuoja uz priekšu ve̦cais siena vedējs Kaudz. M. kas tad tur tâ kunkuļuo šurp klupdams, krizdams? Straume;

2) sich mit kleinen Wolken bewölken
Kaul. Refl. -tiês,

1) trödeln;

[2) sich mit jem. einlassen
("pīties, kuopuoties"): k. ar kādu meitu Ar.]

Avots: ME II, 316

kuñkuļuôts,

1) mit Klumpen, Klümpchen versehen, klümpig:
kunkuļuotu putru vira BW. 28468;

2) knotig, uneben:
kunkuļuotu dzivi vērpu BW.731.

Avots: ME II, 316

kur̃kulis [auch Līn.], gew. Pl. kur̂kuļi [PS., Trik., Drosth., Jürg., Schujen, N. - Peb., Dond., Dunika, kur̂kuļi ² Ruj., Salis, Bauske], der Laich: lielākā tiesa zivju izlaiž nārsta laikā savas uoliņas kurkuļuos ūdenī Konv. ² 3666. (krupja) mātīte izlaiž 8 - 10 kurkuļus ar vairāk simtām uoliņu Konv. ² 2099. varžu kurkuļi, Froschlaich ;

2) ein Schwätzer
Selg. n. Etn. IV, 99 ; [bei U. auch auzas (?) kurkulis, Erdkrebs] ;

3) kurkulīši, eine Speise, Klösse aus Weizenmehl
Ruhental. Zu kurkt I [wenigstens in den Bed. 1 u. 2] nebst li. kurkulaĩ "Froschlaich"; [vgl. auch Persson KZ. XXXIII, 293].

Avots: ME II, 323

kurmuļuôt, ‡

2) aufwühlen (vom Maulwurf)
Bērzgale: kurmuļi kùrmuļuo ² pļavu.

Avots: EH I, 679

kurmuļuôt, kurmulêt, sich langsam bewegen, tändeln: viņas kāja sāka kurmuļuot pa lāčādu A. XII, 103. Refl. -tiês, trödeln, sich langsam bewegen, zappeln: viņš kurmuļuojas vairāk tikai pa māju Saul. bet bēris tikai kurmuļuojās Saul.

Avots: ME II, 324

‡ kur̂nêt (li. kurnė´ti "murren, brummen"),

1): auch Schwanb., (mit ur̃ ) Behnen, Kegeln, Pankelhof, Selg., Zögenhof, (mit ùr ² ) Bērzgale, Linden in Kurl.; ‡

2) "nīk(uļuo)t" (mit ur̃ ) Seyershof: vistiņa kurnēja vien, kamē̦r nuobeidzās Seyershof, Wessen. es ratuos kur̃nu Seyershof; ‡

3) "kārīgi skatīties, kur viesis ē̦d" Seyershof.

Avots: EH I, 679

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât ² Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt ² aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338

[kver̂pt ^2, -pstu, -pu,

1) = kvernêt Bauske:

2) nicht gut gedeihen, schlecht wachsen:
kve̦rpst - kuoks, kas nīkuļuo, jeb sivē̦ni, kas mazi nīkuļuo Doblen, Grünh., Hofzumberge, Bauske, Laud.]

Avots: ME II, 353

‡ lâčmãte, die Bärin: atrada lāčmāti migā guļuot BW. 34466, 1.

Avots: EH I, 726

[lambažuos (mar.; vielleicht mit hochle. a aus e, in der Wurzelsilbe) od. limbažuos (Lettihn) iet, = rauguļuos iet U.]

Avots: ME II, 417

lìekuļuôt, intr., heucheln, sich an-, verstellen: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Paw. liekuļuota nuožē̦luošana Vēr. I, 1258.

Avots: ME II, 497

[limbaži Lettihn, = raũguļi: iet limbažuos (= rauguļuos od. rauguos, zu einer Wöchnerin).]

Avots: ME II, 470

ļin̂dêt ² [Lautb.J, -u, -ẽju, intr. sich hinund herbewegen: kâ dzīvsudrabs ļind un spīguļuo e̦ze̦ra rāmais spuogulis Lautb.

Avots: ME II, 540

mãkuļaîns Grünh., [C., PS., Jürg., Salis, Wolmarshof, N. - Peb., Gr. - Essern, mâkule̦ns ² Ruj. (-e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains)], mit Wolken bedeckt, bewölkt, trübe: mākuļains laiks; mākuļaina diena; mākuļains debesis. šuodien saule mākuļuoja (Var.: mākuļaina) BW. 4238.

Avots: ME II, 580

mãkuļuôt: màkuļuoja ² un lija Heidenfeld (ähnlich - mit -ât Auleja). kad pie debesīm ir atsevišķi mākuoņi, tad saka, ka mākuļuo Ramkau.

Avots: EH I, 790

mãkuļuôt C., intr., bewölkt, trübe sein, sich bewölken: jau saulīte mākuļuo BW. 17449. atnāk kāda rītdieniņa, mākuļuot mākuļuot mākuļuoja 29305. Refl. -tiês, mākuļāties bei Manz. Spr. Sal. 25, 13: debess mākuļājas, bewölkt sich.

Avots: ME II, 580

[*VI  maule od. * maulis"?": var+būt muna galva ar mauli mauļuota ("?"), uoksts ar īlinu durts Pas. I, 323 (aus Preili).]

Avots: ME II, 569

me̦duļuôts, mit Honig bestrichen: mātes meitas istabiņa vizuļuota, me̦duļuota, līp kājiņas dancuojuot BW. 14624.

Avots: ME II, 590

mèimerêt, mèimeŗuôt ² [Kl., Lis., Bers.], meîmuruôt [Jürg., mèimuruôt N. - Peb., meîmuruôt ² Treiden, meĩmuŗuôt Stuhrhof], intr., taumeln, wackeln, torkeln: juo tie rati šķībi te̦k, juo tas āzis meimerēja BW. 29036. kājas streipuļuodamas meimuruoja Dr. [mit Reduplikation zu merniski?]

Avots: ME II, 592

mèimeris, mèimuris, [mèimurs C., meîmuris Jürg., meîmuris ² Treiden],

1) [meimurs Lettg.], ein Taumelnder, Wackelnder, Wankender: meimeris, kas meimeruo, streipuļuo Lös. n. Etn. IV, 146; ein ungeschickter, plumper Mensch [meimurs N. - Peb.], besonders der in der Rede ungewandt ist Gr. - Sessau. [viņš iet meimuriem Peb. n. U., er geht wie ein Betrunkener]; iet meĩmuŗu meĩmuŗiem [MSil.], auch miemuru miemuriem, meimuru meimuram Apšciems, taumelnd gehen Etn. II, 18; [nuodzinu meimurus "nuosnauduos" Memelshof];

2) meimuri, meimuri Femerstricke L.

Avots: ME II, 592

mìegaîns, schläfrig, verschlafen, voller schlaf: kas šai dienā guļuot, e̦suot visu gadu miegains Etn. IV, 89. brūte ieslacīja drusku alus brūtgānam acīs, lai nee̦suot miegains BW. III, 1, 54. dzied miegainuo šūpļa dziesmu RKr. II, 120.

Avots: ME II, 650

I miga,

1) = midzenis, midzis, Tierlager; Streu: zaķis guļ migā, suns, cūka - midzenī AP. n. U. cisām pielika klāt kādu mazumiņu salmu nuo cūku migas, lai bē̦rns mierīgi guļuot BW. I, S. 181. lāči sev meklēja migas A. v. J. 1897, S. 377. peles migu ietaisīj [u] šas pašā matu galiņā BW. 20236. jūs vēl kūņājaties pa migu Alm. tu tik zini pūt un gulēt un nevari nuo migas izlīst JK. III, 3. salmu miga Kaudz. M. 139;

2) ein schläfriger Mensch, Schlafmütze
Blieden n. Etn. II, 81: viņu dēvēja par "migu" Deglavs MWM. v. J. 1898, S. 960. Zu miegs, migt.

Avots: ME II, 623

‡ milêtiês, -ējuos Kaltenbr., fehken, irren, sich versehen: kad milējas kāja, i[r] pie zemes. kad milējas (spriguļiem kuļuot), dzird. Aus poln. mylić się.

Avots: EH I, 813

I milinâtiês [?] "badināties, skuopuļuoties": šuoziem tik daudz tā darba, ka ne ēšanu nevar pagatavuot; te jau es tikai tâ milinājuos kâ mēr,a kažuoks Katzd. [Verschrieben für mitināties?]

Avots: ME II, 626

I mirga,

1): auch Lennew. n. BielU.; late̦rnas ... me̦t mirgas ... spuoguļuos Daugava 1934, S. 482. (upe) mirgas meta RKr. XX, 49. bē̦rzu birze kalniņā, strauja upe lejiņā, māsiņai mirgas meta, tautu drēbes velējuot BW. 25877. aizgāja, ka mirgu vien nuometa (sehr schnell)
Siuxt. dabūs pa acīm, ka mirgu vien nuometīs ebenda. saberzēja sev acis, duomādams tās me̦tam mirgas ... acis saberzējis, mirgas aizslaucījis pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 441.

Avots: EH I, 817

mirguļuôt (li. mirguliúoti Arch. Phil. III, 50),

1): nami ... mirguļuoja apgaismuotiem luogiem Daugava 1934, S. 503.

Avots: EH I, 817

mirguļuôt,

1) flimmern, leuchten:
ielejā pilsē̦tas ugunis vãji mirguļuoja Balss. gar krastu mirguļuo nakts nuometnes ugunis Druva I, 221. viņa skats mirguļuoja nuo dedzības Balss. asaras ritēja mirguļuodamas. lapas trīsēja un mirguļuoja Vēr.;

[2) mir̂guļuôt Domopol, = mirguot 3].

Avots: ME II, 632, 633

misît,

1): auch Ramkau (prs. misu ); ‡

2) tr., verfehlen
Linden in Kurl.: kâ tu vienu sitienu misī, tad tū˙līt jauc (ar spriguļiem kuļuot). Refl. -tiês,

1): man misījās, un bļuoda zemē gan! AP. viņam iešana nemisījas Salis; ‡

2) sich treffen, passieren
Sonnaxt: misījās (= gadījās) aiziet kruogā uz pašu launagu.

Avots: EH I, 818

mîstuļuôt, tauschen: bet tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdām A. XXI, 354; C., Lub.

Avots: ME II, 647

mugât: m. (sajaukt) linus Fest. Refl. -tiês,

1): kuo te mugājies (=mudzinies 3?) - kâ pa miegam? PV.; ‡

2) "ar zināmu grūtumu darbā (piem., pļaujuot, kuļuot) luocīties" Auleja. Zur Bed. vgl. auch uzmugât.

Avots: EH I, 829

I mûglis ^2, der Trödler, Plumpsack, Faulpelz Grünh., Selg. n. Etn. IV, 147: viņš tāds mūglis: lieci darīt, kuo gribi, - nuotuntuļuojas vien Naud. ķēkšu aizskāra vārdiem pats pēdējais mūglis un nelietis Degl.

Avots: ME II, 677

murduļuôt,

1): auch Katlakalns, Nötk., Schujen;

2): cūkas murduļuo (ē̦d, kājām sakāpušas silē) Welonen.

Avots: EH I, 833

murduļuôt,

1) mur̂duļuôt C., sprudeln, brodeln:
irties vajaga, kamē̦r ūdens murduļuo Upesgrīva;

2) "sprudeln machen; aufrühren"
Warkl.;

3) "unartikulierte Laute von sich geben:
Bilskenshof.]

Avots: ME II, 668

mur̂muļuôt, [mùrmulêt, -ẽju [Fest.], Spr., intr., murmeln, undeutlich sprechen, rieseln, sprudeln: kuo viņš tur murmuļuo, vārīdamies? kâ katls? Selb. pa caurumu nāk ūdens murmuļuosdams laukā Lös. n. Etn. IV, 147. asinis skrēja murmulē̦damas Selsau.

Avots: ME II, 671

‡ murskulis Grünh. "bars": dejuotāju murskulī A. Eglītis Daugava 1936, S. 985. biezs m. ebenda 121. virpuļuo vis˙mežuonīgākā murskulī ebenda 129.

Avots: EH I, 835

muskuļuôt, intr., sich zusammenziehen, schwärmen: bites muskuļuo, sāks bē̦rnus laist Ahs. n. RKr. XVII, 40. Refl. -tiês, sich ballen, sich winden: pa apkašu luožņā, lē̦kā, vijas, muskuļuojas, raisās tūkstuots sarkanu ugunsčūsku AU.

Avots: ME II, 672

[muskuļuôts, mit (starken) Muskeln versehen: me̦lnās spalviņas uz muskuļuotās ruokas Veselis Saules kapsē̦ta 106.

Avots: ME II, 672

mutulis,

1): auch (mutuls) Schwanb.;

2): auch Golg., Schwanb., Stomersee;

3): ūdens, dūmu mutuļi Oknist: ūdins jau mutuli sit, grìežas augšā mutulī Warkl. ūdens sit mutuļus (siedet)
Kaltenbr. ūdens vāruoties me̦t mutuli Saikava. kad putrai (vāruot) uzšausies kāds mutul(īt)is AP., Frauenb., Mahlup; "eine Welle" Mesoten;

5): pilsē̦tā bij liels m. ("daudzums") bēgļu Kand. kas tai mutulī (Häuflein) ir Lng. savācies kuopām ve̦se̦ls m. zalkšu Grob. uznāk tāds m. strazdu ebenda. knuži iet mutuļuos ebenda.

Avots: EH I, 837

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

mutuļuôt, intr.,

1) unverständilch sprechen
[Wessen] - vārdus pa muti valstīt, tuos apēst Bers.; in dieser Bedeutung mutulêt [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 147;

2) sprudeln, Blasen werfen, brodeln, stöbern
[Fest.]: lāča dē̦ls vāra putru, ka mutuļuo vien LP. VI, 495. katls ar vāruošu ūdeni mutuļuo. ūdens vārās mutuļuodams Ahs. n. RKr. XVII, 40. avuots, stiprs sniega putenis mutuļuo Etn. IV, 147. jau dūmi mutuļuo MWM. III, 325;

3) fig., sprudeln, strudeln, wogen:
pa ārpusi plūst un mutuļuo dzīve A. XX, 33.

Avots: ME II, 676

ne-il˜gs,

1) nicht lange, kurz (von der Zeit):
tur viņš sabija neilgu laiku;

2) ne-ilgs, in der Verbindung mit ilgs: nīkuļuojis ilguo neilguo laiku, er sei lange Zeit siech gewesen
Etn. II, 86. - Vgl. zur Bedeutung kâ nekâ, irgendwie, auf irgendeine Weise, kad nekad, irgend wann, kāds nekāds irgendwie beschaffen, kur nekur, irgendwo.

Avots: ME II, 715

nelìekuļuôts, ungeheuchelt: neliekuļuota laipnība Purap. darbnieki izpelnījušies neliekuļuotu atzinību Vēr. I, 552.

Avots: ME II, 721

nepìekukuļuõjams, unbestechlich: nepiekukuļuojams tiesnesis.

Avots: ME II, 728

‡ ņibît A.-Schwanb., beissen (von Flöhen): sāka (guļuot) blusas ņ.

Avots: EH II, 114

nieduļuôts, [nieduluots U.], mit Rohr, Schilf bewachsen: nieduļuota tā pļaviņa Ltd. 4102.

Avots: ME II, 749

nĩkuļuôt, intr., quienen, kränkeln, siechen [Fest., Ahs.], verkommen, auf keinen grünen Zweig kommen: cilvē̦ks nīkuļuot sāka lielgruntniecība A. XX, 16.

Avots: ME II, 747

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

I ņirbuļuôt, intr., flimmern, schillern: viļņi ņirbuļuoja Latv.

Avots: ME II, 903

nùobur̂buļuôt, intr., eine kurze Weile wallen, sprudeln, Wasserblasen nuo ruokām un Abavā atpakaļ, ka nuoburbuļuojis vien LP. VII, 1029.

Avots: ME II, 766

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48

‡ nuoîļât ² Frauenb. "nuogrūst, nuospārdīt": n. apse̦gu guļuot. Refl. -tiês Frauenb. "nuospārdīties".

Avots: EH II, 49

nùokārkuļuôt, [einen röchelnden Laut von sich geben MSil.]: pārliecinājies, ka ne˙viena tuvumā nav, viņš nuokārkuļuoja A. XVI, 516; ["sterben" Gramsden.]

Avots: ME II, 796

nùoliẽlît, ‡

2) rühmend behexen:
be̦rns jau labu laiku nīkuļuo; vai tik nebūs kāds tuo nuolielījis? Vank. Refl. -tiês: nuolielījies visu ... labību ... izkult Pas. VII, 368. nuolielījās nākt zir,ņu pļaut AP.

Avots: EH II, 64

nuõmuôds: auch (mit uõ ) Iw. n. FBR. VI, 49, Dunika; nuomuoda naktis Frauenb. vienā gultā guļuot ... nuomuodā e̦suošais savu nuomuodu ... pielaiž uotram Jauns. J. un v. 75. kaut es savu līgaviņu vēl atrastu nuomuodā BW. 26785, 7.

Avots: EH II, 71

nùomur̂muļuôt, [eine Weile murmeln]: ūdens nuomurmuļuoja Duomas I, 43; ["nùorùkt" Lis.].

Avots: ME II, 823

nùomutuļuôt, [aufsprudeln MSil.]: ūdens nuomutuļuojis LP. VII, 478. [viņš iegāzās upē ka nuomutuļuoja vien Jürg., C., Nötk., Autz, N. - Peb., Dickeln, Neuhausen, Salgaln, Siuxt, Swehthof, Sessw, Lennew., Kokn., Vīt., Bers.; in Kerstenbehm auch vom Rauchwirbel, in N. - Peb. auch von schnellem Lauf gebraucht: rati nuomutuļuoja (= nuoripuoja) nuo kalna Lenzenhof; "schwatzend verbringen": n. visu nakti Golg.; "eine Zeitlang undeutlich und unklar reden": viņš savu runu nuomutuļuoja Mar.]

Avots: ME II, 823

nùonĩkuļuôt, intr., verkommen, zu Grunde gehen: žē̦l, ja šādām dāvanām būtu jānuonīkuļuo Vēr. II, 1495.

Avots: ME II, 825

nùopùpuļuôt, tr., mit Weidenkätzchen schlagen: vakarā priekš pūpuoļu svētdienas sameklēju sle̦pe̦ni pūpuoļus, lai artiem citus varē̦tu nuopūpuļuot Etn. II, 52.

Avots: ME II, 835

nùopur̃puļuôtiês, sich mit Nasenschleim besudeln: bē̦rnam nuopurpuļuojies de̦guns Sassm.

Avots: ME II, 835

nùospĩguļuôt, intr., erglänzen: acu priekšā aplam nuospīguļuojis LP. VII, 1277.

Avots: ME II, 855

nùospuoguļuôtiês, sich abspiegeln: pasaule nuospuoguļuojas prātā gabalaina Pūrs III, 90.

Avots: ME II, 857

‡ nùospurguļuôt Lis., = ‡ nùospurêt: brunčiem mala nuospurguļuojusi.

Avots: EH II, 90

nùostreipuļuôt,

1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;

[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;

3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;

4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;

5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]

Avots: ME II, 860

‡ nuostre̦m̃puļuôt Frauenb., mit Mist (stre̦m̃puļi) bestreuen: cūkas visu apluoku nuostre̦mpuļuojušas.

Avots: EH II, 91

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92

‡ nuotuñtuļuôt Frauenb. u. a., = nùotuñtulêt 2: biezi nuotuntuļuots bē̦rns. Refl. -tiês, sich dicht ankleiden.

Avots: EH II, 103

‡ nùotupuļuôt, = nùotũpuļuôt: sē̦tmalīši nuotupuļuoti Aps.

Avots: EH II, 103

nùotũpuļuôt, tr., hockend, kauernd niederdrücken, abtrampeln: lāči ar ķe̦tnām auzas nuobraucījuši un nuotūpuļuojuši JU.

Avots: ME II, 879

nùovãrguļuôt, [nùovārguôt], intr., sich abzehren, absiechen, verkommen: cilvē̦ks ar laiku gluži nuovārguļuo LP. VII, 655. [nuovārguot visu garuo mūžu B. Vēstn. n. Celm. visu ziemu nuovārguoja ar šuo slimību.]

Avots: ME II, 884

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884

‡ nuovickuļuôt "fortlaufen, fortfliegen" Frauenb.: bites, kâ nāca nuo struopa, tâ nuovickuļuoja pa gaisu uz mežu. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch hin und her laufen od. fliegen Frauenb.: teļš, piesiets pie mieta ābuolā, nuovickuļuojas vien, neē̦d nemaz.

Avots: EH II, 107

nùovir̃puļuôt,

[1) aufsprudeln
Behnen, Vank., MSil.]: ūdens nuovirpuļuoja tanī vietā Stari II, 758. [kur zivs aizskrien, tur ūdens nuovirpuļuo Sessw., Ermes;

2) herunterrollen
(intr.), herunterwirbeln: naudas gabals nuovirpuļuoja nuo galda Jürg. bē̦rni nuovirpuļuoja nuo kalna Widdrisch, Kalz. salmu kūlis nuovir̃puļuoja nuo jumta C., Segew., Autz, Grünh. lapiņa nuovir̂puļuoja nuo kuoka Lis.;

3) dahinwirbeln Kerstenbehm:
vēja ne̦stas lapas nuovir̃puļuoja (Mitau, Serben) od. nuovir̂puļuoja (Mar.) man garām.]

Avots: ME II, 888

nùovizuļuôt, ‡

2) = nùovizêt 1: saules stari pa ūdens viļņiem nuovizuļāja Warkl. ūdens virsū nuovizuļuoja piena viļņi Pas. IV, 430.

Avots: EH II, 108

[nùovizuļuôt Arrasch, Bauske, = nùovizêt 2: luogs nuovizuļuojis.]

Avots: ME II, 888

nùožē̦luôt, tr.,

1) bereuen, bedauern:
nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;

2) durch Neid behexen:
tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês, jammern, wehklagen: nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums, die Reue: nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana, das Bereuen; grē̦ku nuožē̦luošana, die Reue; nùožē̦luôtãjs, wer bereut, bedauert, der Tröster.

Avots: ME II, 893

‡ paberi Heidenfeld "labības smalkumi, kas paliek apakšā, kad kuļuot nuoņe̦m virsējuo kārtu". Vgl. pabari.

Avots: EH II, 120

pabrukt, ‡

2) etwas lose werden (?):
caur pabrukušām durvju virām ... virpuļuoja ārā silts gaiss Atpūta № 644, S. 7.

Avots: EH II, 122

pabumbuļuôt, ein wenig klimpern, spielen: vaļas brīžuos tā˙pat pabumbuļuoja Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 10

‡ pāda "?": pe̦lduot un kuļuoties cauri pãdai ... ar pādas stīgām ... ar stīgainuo pādu Bigauņc. 100.

Avots: EH XIII, 194

pade̦gulis: pade̦guļuos iet BielU.

Avots: EH II, 126

padibene,

2): padibene(s) "labība, kas rijā kuļuot paliek tuvāk kluonam" Siuxt; padibenes kūlējs Grünh., wer sich an eine Arbeit erst dann macht, nachdem andere sie beinahe schon bewältigt haben;

3): der Bodensatz
Erlaa.

Avots: EH II, 127

‡ pamutuļuôt(iês), ein wenig sprudeln, brodeln: (ūdens) brīdi pavandījies, pamutuļuojies balti putuojuošā atvarā Janš. Bandavā II, 135.

Avots: EH II, 159

pãrbràukt,

1) hinüberfahren:
pār upi;

2) über etwas hinstreichen:
viņš pārbrauca ar plaukstu pār saluocītuo papīri A. XX, 930. [Refl. -tiês,

1) viel fahrend schwach und krank werden:
riteņbraucējs tâ pārbraucies, ka palika grāvī guļuot;

2) unabsichtlich über etwas gefahren werden:
nemanuot pārbraucās par ruobežu. Subst. pãrbràucẽjs, wer hinüber fährt od. gefahren ist.]

Avots: ME III, 151

‡ pãrgaldît Lubn.,

1) "(kuļuot) pāršķelt (pupas vai zirņus)";

2) "pārcilāt, pārvietuot".

Avots: EH XIII, 200

paruõvis, der Raum unter dem Gewölbe über dem Feuerherd in der Küche,

a) die Küche:
nuo paruovja mutuļuoja istabā balti garaiņi Vēr. II, 646. viņa ieskrien paruovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales Purap.;

b) der alte Schornstein in der Küche
[Dunika]: paruovis - skurstenis, kuŗā žāvē gaļu Etn. III, 66; LP. V, 401; VII, 1245. [paruovī... žaudējas gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, II3.]

Avots: ME III, 93

paspĩguļuôt, paspiguļuôt, intr., etwas schimmern, glänzen: paspiguļuojuse liesmiņā LP. VII, 658.

Avots: ME III, 105

‡ paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172

‡ pasnauduļuôt, eine Weile schlummern: viņš brīdi pasnauduļuoja Veldre Dēli un meitas 22.

Avots: EH XIII, 174

pavizuļuôtiês, ein wenig, hin und wieder schimmern: ze̦lta tīkls pavizuļuojas Plüd. LR. III, 274.

Avots: ME III, 139

peikstêt, -u, -ẽju, (ver)glimmen, das Leben fristen Bers., Lasd., Stelp., Fest., Sessw.; peîkstêt "labi nedegt" (schwelen?) Lis.: uguns peikst Lis. ar visu savu lieluo strādāšanu viņš tā˙pat labu dienu nere̦dz, tik peikst vien Bers. peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.; peîkstêt "nīkuļuot" Golg., Saikava. Etwa zu pĩkstêt?

Avots: ME III, 192

I peksît "dūšīgi ar visu nuožu kuo darīt, kâ dara nemākulis kuļuot, pļaujuot u˙t.t." Lös. n. Etn. IV, 164. Vgl. pekstêtiês.

Avots: ME III, 194

pìeauļuôt, herbei-, herzu-, hinzugaloppieren: jātnieks aši pieauļuoja klāt MWM. VIII, 803.

Avots: ME III, 237

pìekukuļuôt, bei U. piekukulûot, mit Geschenken gewinnen, bestechen: skuolā valda... skuoluotāju piekukuļuošana RKr. XII, 72.

Avots: ME III, 261

pìekumuļuôt Kalz., piekumuļuôt(iês) Bers., Ciolg., = piekūņuôtiês II: bē̦rns pie priekšme̦tiem turē̦damies piekumuļuo pie mātes.

Avots: ME III, 261

pìekunkuļuôt "herankommen, hinzugehen: Greizbuoms piekunkuļuoja (pienāca) klāt A. v. J. 1893, 359.

Avots: ME III, 261

pìeļurbuôtiês, pìeļurbâties, sich ansaufen: tas jau nevar uz kājām nuostāvet, kâ pieļurbājies Kursiten. puisis tâ pieļurbājies, ka ne paiet nevar, streipuļuo vien Naud.

Avots: ME III, 270

I pìesērt riju, Getreide auf die Darre legen Mag. XIII, 2, 45: piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78.

Avots: ME III, 288

pìestreipuļuôt, heran-, hinzuwanken: viņa piestreipuļuoja pie gultiņas Stari III, 35. piestreipuļuo klāt, ... skatās miglainām acīm paziņā RA.

Avots: ME III, 298

piêtaka ² Behnen,

1) pietaks L., der Zufluss, das Zufliessen;

2) der Flussarm, ein kleiner Nebenfluss:
upes pietaciņa burbuļuoja MWM. X.

Avots: ME III, 302

pìetĩpuļuôt, sich ein wenig, leicht bewölken: debesis pietīpuļuojušas C.

Avots: ME III, 304

pìevirpuļuôt, heran-, hinzuwirbeln: viņi pievirpuļuo viens uotram klāt Vēr. Il, 1158.

Avots: ME III, 311

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

pirmmiedzis Warkl., *pirmmiedze, der erste Schlaf: aizmiguši pirmmiedzī Birzgalietis Vēr. 11I, 265. pirmmiedzi nuogulēt Austrums. pirmmiedzē cieti guļuošuo Andreju Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 226

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. ² 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

pum̃buļains C., Ruj., pumbuļuots Lettg., pùmburaîns ² Sessw., uneben, knotig Tirs.: aude̦kla virsa ir nelīdze̦na, pumburaina Druw. pumbuļaina dzija; pumbuļuota drebe; pum̃buraina nūja Peb.

Avots: ME III, 409

pumpulaîns, pumpalaîns, pumpuļuots Lettg., knotig, zottig, uneben U.

Avots: ME III, 411

pum̃pulis Dond., Schleck, pùmpulis ² ,

1) die Beule
U., Gold. n. Etn. IV, 166: tik˙pat kâ tas pumpulis uz viņas de̦guna izjauca... vaiga skaistumu Jansona Duomas 36. pumpulis uz vaiga uzmeties Dond. manam zirgam ir pašā saku vietā liels pumpuls, nevarēs likt darbā Selb.;

2) pum̃pulis Bauske, Ruj., C., pum̂palis Gr.-Buschhof, pùmpulis ² , eine dickere Stelle im Garn
Mar. n. RKr. XV, 131, Bers. n. Etn. IV, 166; pùmpulis ² "pumpuļuota drēbe" Dricē̦ni;

3) ein dicker, kleiner (von Wuchs) Mensch
Lös. n. Etn. IV, 166;

4) "?" : rudenī, nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem, ēdināja garus, tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par "garu laiku" un visas šā laikme̦ta pirmdienas par "pumpuļu pirmdienām" LP. VII, 306;

5) pum̃puļi, die Samenknollen der Kartoffelstauden
Ruj., N.-Peb.;

6) etwas Dickes:
saģērbies kâ pum̃pulis Jürg. Woht zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

pum̃puruôt (li. pumpurúoti), voller Knospen sein, in Knospen stehen: dienu alkšņi pumpuruoja, nakti bē̦rzi vizuļuoja BW. 5090. - Part. praet. pass. pumpuruôts, voller Knospen: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs briedīgas Etn. II, 73.

Avots: ME III, 412

‡ pusgaŗš halblang, nicht sehr lang: bē̦rzu ... sazāģējuši pusgaŗuos runguļuos Janš. Dzimtene I, 468.

Avots: EH II, 331

puszvilu, puszvilus, puszviļu, puszviļus, puszvīlu Cālītis Dzīvība 12, puszvīļus ebenda 38, Adv., halb liegend: braucējs nuolaidies puszvilu A. v. J. 1898, S. 9. palika arī pate puszvilus zemē guļuot MWM. VIII, 591. Meija... bij izlaidies puszviļus gultā Duomas I, 625. dūmi laižas puszviļus uz istabas vidu U. b. 127, 14.

Avots: ME III, 437

I radze, gew. Plur. radzes, auch radži, Kalksteine, Bruchsteine; die Kalkfelsen an der Düna U.: radžus un akmeņus ne̦sdami M. W. uz pavasari gribu radzes izdedzināt un ē̦kas uzliet nuo kaļķiem Purap: Kkt. 76. kur pluosās ziemeļu vēji un viruļuo paslē̦ptas radzes Lāčpl. 4. - me̦lnā radze, der Schiefer Konv. ² 408. Wohl nebst li. (in Kvėdarna) raguvà "Abhang" zu le. rags.

Avots: ME III, 463

rakstît,

3): kre̦klu apekles e̦suot rakstījuši Sonnaxt; ‡

7) im Takt schwingen:
kad, ar spriguļiem kuļuot, lāgā negāja, tad uzsauca: raksti! raksti! Orellen. vingri e̦lki atluocīti raksta zaļu sprigulīti Skalbe Raksti I (1938), 308. Hierher wohl auch das ME. III, 473 unter

4) angeführte Zitat aus BW. 29879, 1. Refl. -tiês,

2): auch Seyershof. Subst. rakstîšana: pie villaines rakstīšanas BW. 6874.

Avots: EH II, 352

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352

rãpuļuôt Ruj., C., rāpulêt, kriechen, auf allen Vieren gehen Golg.: kad es būtu piedzē̦rusi, tad es rāpu rāpuļuotu BW. 19798. - Subst. rāpulêšana Oppek. n. U., die Kriecherei.

Avots: ME III, 498

raudulêt Warkl., = rauduļuot.

Avots: ME III, 484

raûduļuôt Lis., rauduļât Vīt., hin und wieder weinen, klagen: "nuotiks kāda nelaime", rauduļuo sieva MWM. VIII, 366.

Avots: ME III, 484

raũgulis Karls.,

1) einer, der zur Brautschau geht
Oppek. n. U.;

2) raũguļuos (auch rauguļās) iet Wolm., Smilt., eine Wöchnerin zum erstenmal besuchen und ihr bei der Gelegenheit eine warme Suppe, Wein oder eine andere Stärkung bringen
Walk n. U., Lis.; vgl. raudzībās, raudzuos, rauguos iet. rauguļu māte, = raugu māte (s. raugi);

3) ein Trinker, "kas par daudz šņabja rauga" Salis n. U.

Avots: ME III, 487

rẽ̦guļuôt, heimlich, verstohlen schauen Arrasch. Refl. -tiês, = rẽ̦guôtiês, sich undeutlich zeigen: rẽ̦guļuojas ce̦lmi MWM. v. J. 1898, S. 403.

Avots: ME III, 518

‡ rē̦puļi, Unebenes (?): tas (scil.: zāģis) ierauj taisnu gultni mizas rē̦puļuos A. Upītis Pirrnā nakts 242.

Avots: EH II, 370

rijkuris U., Ar., auch (mit Dissimilation) rijkulis Bielenstein Holzb. 505, der Riegenheizer: rijkuris naktī kurinājis... rijas krāsni LP. V, 93. kratām salmiņus, lai bira graudiņi, lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. sīļam devu riekstu sauju, lai nuospēra rijkulīti 31522, 1. gauži raud rijkurītis 31551.

Avots: ME III, 523

‡ rimpulis Seyershof, = ripulis: pāva spalvas un aste ir rimpuļuos.

Avots: EH II, 372

ringulis Wid., riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.

Avots: ME III, 528

ripuļuôt, intr., wiederholt hin und her oder eine Zeitlang rollen Lennew., MSil.; "velties" Schwanb., Peb., Golg., Sessw., Festen, Aahof, Druw., Laud., Smilten, Alt-Autz, Sessau, Neuhausen u˙a.: akmens ripuļuo nuo kalna. cilvē̦ks ripuļuo (dreht sich) dejā Bers.; nach Vank. auch: wälzen.

Avots: ME III, 531

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

rituļuôtiês, Kreise umschreiben, rollen: akmens pazuda rituļuodamies ūdens virpulī Kleinb.

Avots: ME III, 534

ruõtaļât, -ãju, ruõtaļuôt, ruotuļuôt, rùotalêt ² Warkl., refl. ruõtaļâtiês, ruõtaļuôtiês, ruotuļuôtiês, spielen, Kurzweil treiben, sich vergnügen: bē̦rnus uzraudzīt un ar tiem ruotaļāties. bē̦rni mē̦dz visu augu dienu ruotu-ļuoties RKr. XI, 76. ruotaļuojuoties stiprināties Straut. Vesel. 11. bē̦rni ... ruotuļuodami bē̦guļuoja Aps. VII, 26. vārdu ruotaļājums Stari II, 981, das Wortspiel.

Avots: ME III, 583

rublis, rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552

‡ rubuļuôts, mit Rubeln (Medaillen) behängt: rubuļuotais un medaļuotais (sulainis) Janš. Dzimtene II, 433.

Avots: EH II, 381

sabur̂buļuôt, intr., längere Zeit sprudeln, brodeln: septiņas dienas jūra saburbuļuoja LP. V, 46.

Avots: ME III, 599

sačuñčinât Sessau, dicht einhüllen N.Laitzen, dicht bekleiden: mazu bē̦rnu uz skuolu ve̦duot aukstā laikā sačunčina lakatuos un lielās drēbēs N: Peb. Refl. -tiês,

1) sich ducken
Arrasch: kurinātāja sačunčinājās kaktiņā LP. VI, 834; sich in der Kälte od. Hitze zusammenziehen: sēd sačunčinājies pie krāsns Posendorf;

2) sich dicht einhüllen
(satuntuļuoties) Lennew., Schujen, Talsen, Würzau, Mar., Bauske, Grünh., Bers., Kokn., Fehteln, Serben, Allasch, Irmelau, (mit ùn ²⁾ Schwanb., Stomersee, Sessw., (mit un̂ ² ) Mitau, Kalnazeem, (mit uñ ) Schibbenhof, Laidsen, Rutzau, N.-Peb.; sich vermummen (mit uñ ) Jürg.;

3) zu trotten anfangen
MSil.

Avots: ME II, 605

sadruostêt,

1) zerschlagen
Wandsen: dē̦lam tamē̦r stienis sadruostē̦ts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1;

2) sadruõstêt Jürg. "sabārt" Nötk., N.-Peb., Bauske, Paltemal, Vank.; (auch "sadruostīt") "sabārt, sapērt" Kokn.; sadruõstêt Siuxt, Wandsen, Kalleten, verprügein;

3) sadruõstêt Neuhausen, Doblen, = sadruoztalât: s. kuoku; "piegraizīt": tâ sadruostējis (istabu), kâ pagāns!

Avots: ME III, 615

sakrẽ̦puļuôtiês "?": kuo tu še istabā esi sakrē̦puļuojies? vai nevari ārā de̦gunu nuotīrīt? Dond.

Avots: ME II, 655

sakrunkuļuôt, ‡ Refl. -tiês Sonnaxt, runzlig werden: lapiņas sakrùnkuļuojas ² tādās grecelītēs.

Avots: EH XVI, 420

sakunkuļuôtiês, in einen intimen Verkehr treten: puisis ar meitu sakunkuļuojies Ar.

Avots: ME II, 659