Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'vika' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'vika' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)

švikaste

‡ švikaste Lems. "?": kuo tu, š., te lẽ̦kā? piebirdinās traukus!

Avots: EH II, 661


vika

I vika: auch Marienhausen.

Avots: EH II, 782


vika

I vika Dubena, Oknist, viks Spr., Kaltenbrunn, Plur. viki Spr., die Wicke (hieraus auch li. vìkis und estn. wikk).

Avots: ME IV, 584


vika

II vika (?), der Kebs U.

Avots: ME IV, 584


vika

III vika, Interj., s. vaka III.

Avots: ME IV, 584


vikaite

‡ vikàite 2 Oknist, ein schon abgemähtes Wickenfeld.

Avots: EH II, 782


vikas

vikas: v. tuop taisītas nuo jaunām, smuidrām bērzēm (gaŗuos kūļuos sasietas, tās de̦r ūdens aizdambēšanai) Latv. Av. 1823, № 33.

Avots: EH II, 782


vikas

vikas, Bündel von Reisern, Zweigen Mag. IV, 2, 156, U. ("scheint unbekannt"). Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 180 zu vīkt "schmiegen" ; aber kaum zu trennen von viķe I, das anscheinend entlehnt ist. In Betracht kommt etwa d. Wickenholz (ein Baum) bei Frischbier II, 468.

Avots: ME IV, 584



žvika

II žvika, ein kiesichter Acker Saikava.

Avots: ME IV, 844


Šķirkļa skaidrojumā (15)

noļukt

nùoļukt [Dond.], intr., herabhangen, schlaff, welk werden, verkommen [Lis.]: me̦lna cūka sēd aiz galda, abas ausis nuoļukušas BW. 21307, [Wessen, Üxküll]. lapas nuoļukst un kļūst me̦lnas Jauns. ce̦pure galvā, kâ barvika ve̦cumā nuoļukuse A. IX, 231. tautiet[i]s jāja bē̦ru zirgu nuoļukušu ce̦purīti BW. 14508. nuoļukušas ūsas A. XX, 47; nuoļukuši vaigi Vēr. II, 1398. stīvs, nuoļucis, apkārt pinkains, galiņš pliks.

Avots: ME II, 815


švaka

II švaka oder švaku, in der Verbindung švika švaka resp. šviku švaku: le̦dus saka: brika braka (Var.: briku braku); zuobeniņi švika švaka (Var.: šviku švaku) BW. 31971 var.

Avots: ME IV, 113


tara

tara, Interjektion: suņi saka: vika, vaka; man biksītes - tira, tara BW. 30457 var.

Avots: ME IV, 132


tilviķis

tilviķis, eine Art Vogel: vasarā... klaigāja tilviķi Jauns. ve̦cajam vajadzēja te̦kāt kā tilviķam un kliegt un draudēt id. Wohl aus li. tilvikas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 190


titilbis

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il̃) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil̃bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il̃) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il̃) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil̃bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il̃] gehört);

3) titil̃b(īt)is, titil̃bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I 4 , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199


vaka

III vaka, in der Verbind. vika vaka, Interjektion, das Hundegebell ausdrückend: suņi saka: vika, vaka BW. 30457 var.

Avots: ME IV, 446


vīka

II vīka U. "=vika">vika, viķe, der Kebs". "Kebs" ist wahrscheinlich in "Reps" zu korrigieren, vnd vīka - mit vīķe (s. dies) gieichbedeutend.

Avots: ME IV, 635


viķe

I viķe Lasd., Sermus, = klūga II, I. Wohl zu vikas.

Avots: ME IV, 584



vīķe

vīķe Konv. 2 3667, vīķītis Riga, Fittchen (alburnus lucidus Heck.) RKr. IX, 94; Natur. XXXVII, 42; Demin. vīķīte "mailīte" RKr. XVII, 63. Aus mnd. witt(e)ke "kleiner Weissfisch", woher wohl auch vīka II, vika und viķe.

Avots: ME IV, 639


viki

viki (unter vika I): auch Baltinow.

Avots: EH II, 782


viks

viks, s. vika I.

Avots: ME IV, 584


žvicka

žvicka,

1) ein leichtsinniges, unruhiges Frauenzimmer
Jürg.;

2) "= šiveris", wer in seinen Bewegungen allzu hastig ist Dond. u. Sassm. n. RKr. XVII, 67. Vgl. žvika und zvicka, zvička.

Avots: ME IV, 844