Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'vika' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'vika' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)

švikaste

švikaste Lems. "?": kuo tu, š., te lẽ̦kā? piebirdinās traukus!

Avots: EH II, 661


vika

I vika: auch Marienhausen.

Avots: EH II, 782


vika

I vika Dubena, Oknist, viks Spr., Kaltenbrunn, Plur. viki Spr., die Wicke (hieraus auch li. vìkis und estn. wikk).

Avots: ME IV, 584


vika

II vika (?), der Kebs U.

Avots: ME IV, 584


vika

III vika, Interj., s. vaka III.

Avots: ME IV, 584


vikaite

vikàite 2 Oknist, ein schon abgemähtes Wickenfeld.

Avots: EH II, 782


vikas

vikas: v. tuop taisītas nuo jaunām, smuidrām bērzēm (gaŗuos kūļuos sasietas, tās de̦r ūdens aizdambēšanai) Latv. Av. 1823, № 33.

Avots: EH II, 782


vikas

vikas, Bündel von Reisern, Zweigen Mag. IV, 2, 156, U. ("scheint unbekannt"). Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 180 zu vīkt "schmiegen" ; aber kaum zu trennen von viķe I, das anscheinend entlehnt ist. In Betracht kommt etwa d. Wickenholz (ein Baum) bei Frischbier II, 468.

Avots: ME IV, 584



žvika

II žvika, ein kiesichter Acker Saikava.

Avots: ME IV, 844


Šķirkļa skaidrojumā (15)

noļukt

nùoļukt [Dond.], intr., herabhangen, schlaff, welk werden, verkommen [Lis.]: me̦lna cūka sēd aiz galda, abas ausis nuoļukušas BW. 21307, [Wessen, Üxküll]. lapas nuoļukst un kļūst me̦lnas Jauns. ce̦pure galvā, kâ barvika ve̦cumā nuoļukuse A. IX, 231. tautiet[i]s jāja bē̦ru zirgu nuoļukušu ce̦purīti BW. 14508. nuoļukušas ūsas A. XX, 47; nuoļukuši vaigi Vēr. II, 1398. stīvs, nuoļucis, apkārt pinkains, galiņš pliks.

Avots: ME II, 815


švaka

II švaka oder švaku, in der Verbindung švika švaka resp. šviku švaku: le̦dus saka: brika braka (Var.: briku braku); zuobeniņi švika švaka (Var.: šviku švaku) BW. 31971 var.

Avots: ME IV, 113


tara

tara, Interjektion: suņi saka: vika, vaka; man biksītes - tira, tara BW. 30457 var.

Avots: ME IV, 132


tilviķis

tilviķis, eine Art Vogel: vasarā... klaigāja tilviķi Jauns. ve̦cajam vajadzēja te̦kāt kā tilviķam un kliegt un draudēt id. Wohl aus li. tilvikas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 190


titilbis

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I 4 , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199


vaka

III vaka, in der Verbind. vika vaka, Interjektion, das Hundegebell ausdrückend: suņi saka: vika, vaka BW. 30457 var.

Avots: ME IV, 446


vīka

II vīka U. "=vika">vika, viķe, der Kebs". "Kebs" ist wahrscheinlich in "Reps" zu korrigieren, vnd vīka - mit vīķe (s. dies) gieichbedeutend.

Avots: ME IV, 635


viķe

I viķe Lasd., Sermus, = klūga II, I. Wohl zu vikas.

Avots: ME IV, 584



vīķe

vīķe Konv. 2 3667, vīķītis Riga, Fittchen (alburnus lucidus Heck.) RKr. IX, 94; Natur. XXXVII, 42; Demin. vīķīte "mailīte" RKr. XVII, 63. Aus mnd. witt(e)ke "kleiner Weissfisch", woher wohl auch vīka II, vika und viķe.

Avots: ME IV, 639


viki

viki (unter vika I): auch Baltinow.

Avots: EH II, 782


viks

viks, s. vika I.

Avots: ME IV, 584


žvicka

žvicka,

1) ein leichtsinniges, unruhiges Frauenzimmer
Jürg.;

2) "= šiveris", wer in seinen Bewegungen allzu hastig ist Dond. u. Sassm. n. RKr. XVII, 67. Vgl. žvika und zvicka, zvička.

Avots: ME IV, 844