Paplašinātā meklēšana

‡ izzālîtiês Pas. IV, 320 (aus Lettg.), = ‡ izzālêtiês.

Avots: EH I, 497

sazālît,

1): wachsend entstehen (von Kräutern):
kur upēs sazālī kādas lēnes AP.

Avots: EH XVI, 467

sazālît,

1) intr., eingrasen, mit Gras bewachsen
Saikava: dievkuociņa krūms sazâlījis Austrlņš;

2) Medizin einnehmen lassen:
sazâlīl slimnieci Warkl., Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 795

sîkzâlĩte, kleines, kurzes Gras: sīkzālīte krastā trīc Duomas I, 1192.

Avots: ME III, 854

‡ spējumzâlītes AP., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 549

‡ tùkstuošzâlīte ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze ("Heilkraut gegen tausenderlei Krankheiten").

Avots: EH II, 707

‡ vĩveļzâlīte Ramkau, parnassia palustris.

Avots: EH II, 794

zâlît, -ĩju,

1) kräftig grünen (vom jungen Roggen gesagt)
Gilsen;

2) "?": izkapts zālī, sagt man, wenn beim Mähen mit einer falsch gebundenen Sense Grasbüschel übrigbleiben
AP.;

3) kurieren
Gr.-Buschh., Nötk., Warkh.;

4) würzen
L.

Avots: ME IV, 698

zaļzâlĩte, das grüne Gras: zaļzālītes ve̦lē̦nām BW. 27452 var.

Avots: ME IV, 689

bauska,

1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);

2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;

3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;

4) baũska [Jürgensburg, bàuska ² Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 276)?]

Avots: ME I, 268

cirteniski, purcelnd: cirteniski apveļas un zālītē paliek guļam A. XV ^2, 170.

Avots: ME I, 388

dîgt [li. dýgti], dîgstu, dîgu, intr., keimen: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. labība, graudi, rāceņi dīgst. tev skatuos devējas prieki dīgst Stari II, 99. [Nebst daizît, diegt zu la. fīgere "heften, stekken", ae. díc "Kanal"; s. Fick KZ. XXII, 103 f. und Walde Wrtb. ² 290.]

Avots: ME I, 477

grâbene, eine Blume : Jurģī ar grābenēm istabu izkvēpināja Etn. II, 84. zāļu vakarā mazgātājās plūca tâ saucamās bē̦rnu zālītes, kâ : grābenes Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 642

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

kum̃šķis: auch Dunika; atplēsis salmu kumškus Azand. 11. zālītes aug kùmšķī ² Saikava.

Avots: EH I, 674

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

naris (li. narỹs "Knöchel, Gelenk"),

1) die fessel am Pferdefusse
Wain.: naris - zirga piesis, t. i. kāju pakaļpusē pēdējais augstumiņš virspus naga, kas apaudzis pagaŗiem saŗiem Janš. [tādiem zirgiem, kuŗi berzē kājas, narīšu vietā tās aiz˙vien jē̦las Janš. Dzmtene ² I, 71];

2) eine Art Pflanzen:
narītis - maza zālīte sīkām lapiņām un dze̦lte̦nim ziediem ar re̦snu keķainu sakni, kuŗu lietuo kâ līdzekli pret izļiminājumu, piesienuot tuo pie izļiminātās vietas; narīši aug sausās pļavās Nigr. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu nirt (s. dies und Trautmann Wrtb. 196).]

Avots: ME II, 693

ņidzêt, -u, -ẽju, intr., blinken, glänzen: saules ze̦lts ņidz zālītē Zalktis I, 66.

Avots: ME II, 902

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùode̦ga,

1) eine vom Feuer od. von der Sonne ausgebrannte Stelle
Bauske: es ganīju brāļa guovis trijādā zālītē, nuo nieduola ābuolā, treša sila nuode̦gā;

[2) nuõde̦ga "der verkohlte Teil eines brennenden
skals" Bauske].

Avots: ME II, 773

nùokàlst intr., abtrocknen (von oben), ab-, verdorren: nuokalsti kâ rīta rasa! Tr. IV, 7. lai nuokalst tā nelaime kâ uozuola lapa, kâ liepas lapa, kâ ve̦ca egle, kâ ve̦cs kadiķis! 10. saimnieka dē̦lam reiz ruoka nuokaltusi LP. V, 10. Sprw.: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. kad dze̦guze aizkūkuojuot, cilvē̦ks nuokalst, bet vajaguot apskriet trīs reiz ap kuoku, tad kuoks nuokalstuot JK. II, 71.

Avots: ME II, 793

‡ ņuõrags N.-Peb. "lauku naglenīte, sirds zālīte"; vgl.

Avots: EH II, 117

pagàist: auch Kaltenbr., Saikava: pagaisa (= nuoklīda) adata lāpījuot Warkl. par pagaisušuo ve̦ctē̦vu Pas. IX, 80. pagaisa (= aiztecēja) stundas Jaun. Ziņas 1938, № 222. vasaras saldums nuo zālītes bija pagaisis Sudrabkalns V. b. 1. 116; teilweise verloren gehen Auleja, Oknist (neben izgaist, vollständig verloren gehen): kad dzīvā pie lielceļa, daudz kas pagaist Auleja. auzas cieš[i] pagaisa piekalnītē; taidas re̦tas! ebenda. visi sadēstītie kāpusti neizaug: daudz pagaist ebenda.

Avots: EH II, 131

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

II rubinât,

1): auch Dunika, Frauenb., Rutzau, ("ēst kuosausu pa druskai") Siuxt: aitas rubina salmus Iw., Siuxt. guovis ... plūc zâli, aitu mutes rubina Delle Negantais nieks 203. r. smedziņus Pas. IX, 424. kaķe ausis rubināja Tdz. 37171;

2): kad rāceņi ir nuoziedējuši, tad var sākt r. jaunus rāceņus Iw. Refl. -tiês: auch Dunika; guovis pa rudzu rugāju rubinājas (ē̦d mazu zālīti) Frauenb. vista tur rubinājās (pa zemi kuo lasīja) ebenda.

Avots: EH II, 381

rudzzâle, grünender, noch kleiner Roggen (auf dem Felde): kas varēja zaļāks būt par rudzzāles zaļumiņu? Ld. 7. 539. es gaidīšu Jurģa dienas (Var.: lieldieniņas 33260) ar zaļuo rudzzālīti BW. 32250. pē̦rn bij zâle papuve, citu gadu rudzzāle 17769, 3. sasamete (fūr sametās) me̦lni kraukļi lielajā rudzzālē 33690. pie gaļiņas atēdās kâ ķēvīte rudzzālē 19429. guovis bija rāmas un aitām neliedza vairs ne rudzzāles Latv.

Avots: ME III, 555

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

stãdît,

2): auch Grob., Iw., Puhren, Salis, Strasden;

3): auch AP., Ramkau, Salis, Seyershof;

6): auch Frauenb.;

7): ka man būtu tī zālīte, stādītum kungu dusmi Tdz. 55367. Subst. stãdîtājs: pie uozuola stādītāja BW. 18964.

Avots: EH II, 572

I sũrs,

1): auch Grünwald (Zālīte), (mit ù ² ) Nerft, Warkl.;

2): s. kâ apšu miza Salis. s. (grūts) darbs AP. bē̦rnu maize ir sūra maize ebenda. pē̦rnājie milti ir sūri Orellen. mans mūžs ir s. kâ vērmeles ebenda. s. (mit ù ² ) ir sīpuols, rutks, brandeviņš Linden in Kurl. pirts nee̦suot sūra Austriņš Raksti VII, 62. Subst. sũrums: es izvilku ... apiņam sūrumiņu BW. 19800. panest visus sūrumus un grūtumus Orellen. ir gan viens s. (bē̦das), kad zirgi katru pavasari sprāgst Seyershof.

Avots: EH II, 609

‡ vir̂zâle ² Iw., eine gewisse Pflanze: v. jeb cūkzāle ir šīka zālīte gare̦nām lapiņām; aug tādā krūmiņā un te̦k uz visām pusēm.

Avots: EH II, 789

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

zâlêt: auch Warkh., Pas. VIII, 255, XI, 269, (zālīt) X, 85 (aus Kapeņi).

Avots: EH II, 802