dzelba
dze̦lba, dze̦lda, dzelde Nigr., ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L. Zu dzelˆt; [vgl. Leskien Abl. 325 und Solmsen Beitr. 223 1].
Avots: ME I, 540
Avots: ME I, 540
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'zelba' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'zelba' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (24)
apmest
apmest
1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;
2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡
8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡
9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,
3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;
5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡
6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡
7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.
Avots: EH I, 101
1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;
2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡
8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡
9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,
3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;
5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡
6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡
7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.
Avots: EH I, 101
bukūlenis
bukūlenis
bukūlenis (Instr. PL.), purzeln, sich über den Kopf werfend Lasd.; ob bukkūlenis? vgl. kūlenis, Purzelbaum.
Avots: ME I, 347
Avots: ME I, 347
bukurs
bukurs [vielleicht: *bukuris], der Purzelbaum: kad šmaukšu gar ausi, bukurus vien apmetīsi Etn. IV, 121 [aus Lubn.]. skrien meitiņas bukuriem BW. 13914,1 [aus Lubn.].
Avots: ME I, 347
Avots: ME I, 347
bumbuļot
‡ bumbuļuôt, sich wie ein Ball hin und her werfen; einen Purzelbaum schlagen Ar.: muša bumbuļuoja, pret luoga rūti sizdamas un atsizdamas.
Avots: EH I, 252
Avots: EH I, 252
klunkuris
klùnkuris, 2
1) [kluñkurs C., N. - Peb.], ein Herumtreiber
Mar., Stom.; ein Trinker, Tagedieb Treiden; ein ungeschickter Mensch Sessw.;
2) der Sprung, der Purzelbaum:
bērītis aiztecēja, klunkurus giasā me̦zdams Stari II, 425. iet klunkuru klunkuriem "?" Naud.
Avots: ME II, 236
1) [kluñkurs C., N. - Peb.], ein Herumtreiber
Mar., Stom.; ein Trinker, Tagedieb Treiden; ein ungeschickter Mensch Sessw.;
2) der Sprung, der Purzelbaum:
bērītis aiztecēja, klunkurus giasā me̦zdams Stari II, 425. iet klunkuru klunkuriem "?" Naud.
Avots: ME II, 236
kučkas
kučkis
kučkoties
kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.
Avots: ME II, 298
Avots: ME II, 298
kukulis
kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),
1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;
2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;
3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;
4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;
5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;
[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].
Avots: ME II, 302
1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;
2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;
3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;
4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;
5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;
[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].
Avots: ME II, 302
kūleņģis
kūlenis
kùlenis,
1) der Purzelbaum ;
kūleni gew. Pl. kūleņus) mest, einen Purzelbaumschlagen: tas nuogāja, kūleņus me̦zdams. pārmeti trīzreiz kūleni LP. V, 79. kūleņu kūleņiem, über Kopf und Hals: kūleņu kūleņiem aizvē̦lusies lejup LP. V, 17 ;
2) [kũlenis Bixten, Mesoten], der Klotz auf dem Schlitten, auf den das dicke Ende eines Balkens gegelt wird, -
uz ragavām liekams klucis, lietuodams baļķu vešanai Nerft, Bers., Lös., Lasd., [Hofzumberge, Ronneb.], Druw., Tirs., Selb. ;
3) der Steg (an der Violine)
Nerft ;
4) die Kornwalze
[s. Bielenstein Holzb. 508], Feldwalze [kũlenis Alt - Bergfried], Wür zau, [Gr. - Sessau, Sunzel, Sissegal], Plutte 99, 100. S. kùlis, kùliņš.
Avots: ME II, 334
1) der Purzelbaum ;
kūleni gew. Pl. kūleņus) mest, einen Purzelbaumschlagen: tas nuogāja, kūleņus me̦zdams. pārmeti trīzreiz kūleni LP. V, 79. kūleņu kūleņiem, über Kopf und Hals: kūleņu kūleņiem aizvē̦lusies lejup LP. V, 17 ;
2) [kũlenis Bixten, Mesoten], der Klotz auf dem Schlitten, auf den das dicke Ende eines Balkens gegelt wird, -
uz ragavām liekams klucis, lietuodams baļķu vešanai Nerft, Bers., Lös., Lasd., [Hofzumberge, Ronneb.], Druw., Tirs., Selb. ;
3) der Steg (an der Violine)
Nerft ;
4) die Kornwalze
[s. Bielenstein Holzb. 508], Feldwalze [kũlenis Alt - Bergfried], Wür zau, [Gr. - Sessau, Sunzel, Sissegal], Plutte 99, 100. S. kùlis, kùliņš.
Avots: ME II, 334
kūleniski
kùleniski, kùleniskus, purzelnd, einen Purzelbaum schlagend, kopfüber: tagad pēc rindas metās kūleniski maisiem pāri RKr. XVI, 233. viņš nuogāzās kūleniski zemē Purap.
Avots: ME II, 334
Avots: ME II, 334
kūleņot
kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.
Avots: ME II, 334, 335
Avots: ME II, 334, 335
kūliens
II kũliens,
1) der Purzelbaum ; [von einem
kūlienis: kūlieņus mest Wessen] ;
2) der kleine Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gelegt wird
[Wessen], Onikst. Vgl. kùlis
I.
Avots: ME II, 335
1) der Purzelbaum ; [von einem
kūlienis: kūlieņus mest Wessen] ;
2) der kleine Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gelegt wird
[Wessen], Onikst. Vgl. kùlis
I.
Avots: ME II, 335
kūlis
I kùlis,
1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;
2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;
3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;
4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;
5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;
6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;
7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.
Avots: ME II, 335
1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;
2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;
3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;
4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;
5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;
6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;
7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.
Avots: ME II, 335
mest
mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
pārkūleniski
pārkūleņot
pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.
Avots: ME III, 162
Avots: ME III, 162
pārkūleņoties
pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.
Avots: ME III, 162
Avots: ME III, 162
pārmest
pãrmest, tr.,
1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;
2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;
3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,
1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;
2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;
3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.
Avots: ME III, 166
1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;
2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;
3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,
1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;
2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;
3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.
Avots: ME III, 166
piekučkot
pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.
Avots: ME III, 261
Avots: ME III, 261
piekučkoties
pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.
Avots: ME III, 261
Avots: ME III, 261
tirenis
tirenis, der Purzelbaum Wid.: ka duošu par galvu, aiziesi tireņiem vien (Hals über Kopf) Bers.
Avots: ME IV, 194
Avots: ME IV, 194