Paplašinātā meklēšana

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ àizzvelt, hinter oder (sperrend) vor etwas (etwas Schweres) hinwälzen: a. kluci aiz kā oder kam priekšā Wandsen.

Avots: EH I, 65

apzvelˆt, ‡ Refl. -tiês, umkippen (intr.), umfallen Dunika a. u.: krē̦sls var a.

Avots: EH I, 128

apzvelˆt, tr., umwälzen.

Avots: ME I, 138

atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213

atzvelˆtene: die Rücklehne im Bauernwagen Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 182

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213

atzvelˆtenis, atzvelˆtnis, der Lehnstuhl: nuosēsties atzveltenī Vēr. I, 1091; LP. VII, 292.

Avots: ME I, 213

‡ atzveltine Warkl., = atzvelˆtene.

Avots: EH I, 182

[dazveltiês Drsth., wuchtig niederstürzen (intr.).]

Avots: ME I, 445

ìezvelˆt, tr., hinein -, hereinwälzen; fig., einen Hieb versetzen: Matīss iezvēlis vienu zvēlienu lācenei pa muguru A. XX, 144. Refl. - tiês, sich herein -, hineinwälzen, schwerfällig wohin geraten, hinein -, hereinpurzeln: ratuos.

Avots: ME II, 92

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827

‡ izzveltêt, gehürig schlagen, durchprügeln Schwanb.: es viņu izzveltēšu ar šuo kūju.

Avots: EH I, 498

nùozvelˆt, Refl. -tiês: nuozvē̦lusies zemē Pas. XIV, 295.

Avots: EH II, 110

nùozvelˆt, tr., niederwerfen: es viņu nuozvēlu gar zemi kâ pe̦lu maisu. Refl. -tiês, niederfallen, herabstürzen: viņš nuozvēlās gar zemi.

Avots: ME II, 892

‡ pãrzvelˆtiês ² Dunika, sich hinüberlehnen: p. pāri krē̦sla atzveltnei.

Avots: EH XIII, 216

pazvelt,

1): auch Gramsden. Refl. -tiês: sich ein wenig zur Seite neigen:
kuģis uz vienu sāni pazvēlies Dünsb, Apakš Ziemassvētku egl. III, 47.

Avots: EH XIII, 193

pìezvelt, anlehnen, anstützen. Refl. -tiês, sich anlehnen, anstützen : Lidija stāvēja, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvē̦lusēs Upītis Sieviete 159.

Avots: ME III, 313

sazvelt,

1) stark schlagen:
s. (ar rungu) kam krietni pa muguru Dunika;

2) = sagâzt: mieti sazve̦lti ² uz sāniem Dunika. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, wälzen (perfektiv): kuģis sazvēlies uz sāniem A. XX, 385. jumti sazvē̦lišies LP. VII, 774. ve̦zums sazvēlās uz vienu pusi Gramsden.

Avots: ME III, 798

uzvelˆt,

1) (hin)aufwälzen
LKVv.: uzvelt kuo kalnā. uzvelt kuo kam virsū. (fig.) uzvelt vainu citam;

2) noch, von neuem walken:
vadmala vēl drusku jāuzveļ;

3) ein wenig, oberflächlich walken:
šī vadmala ir tikai tâ uzve̦lta Bauske. Refl. -tiês, sich (hin)aufwälzen (auf etw.): uzveltiês kalnā. uzvelties kam virsū. sniegs nuo jumta uzvēlies gājējiem uz galvas. Šļupstis ar Zveņģi uzvē̦lušies uz vē̦de̦ra A. XX, 231.

Avots: ME IV, 397

uzvèltît: visām uzveltījis (= dzejuodams piešķīris) "brūnus matus" Latvju Mēnešr. 1942, S. 1053.

Avots: EH II, 738

uzvèltît, schenken (perfektiv): uzveltīt kuo jaunajam pārim.

Avots: ME IV, 397

uzzvelt,

1) (hin)aufwälzen:
baļķi uzzvelt uz ragavām Wandsen;

2) einen Schlag versetzen
Spr.: uzzvelt kam pa muguru. Refl. -tiês, sich auf etw. aufwälzen, aufstützen; re̦sns kuoks uzzvēlies uz ceļa; nevar tikt pāri, stāvētājs runāja slīpi uzzvēlies uz stoikas Kaudz. Izjurieši 209.

Avots: ME IV, 401

I zvelˆt: "(mit el ² )" ME. IV, 770 zu verbessern in "(mit elˆ ² )".

Avots: EH II, 815

I zvelˆt A. - Laitzen, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Nötk., Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm., Zvirgzdine, (mit el ² ) Dond., Dunika, Frauenb., N. - Salis, Ruj., Salis, Schnehpeln, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, (mit erhobenem Arm, stark U., mit einem schweren Knüppel Dunika) schlagen, einen Hieb versetzen Spr., Memelshof: zvelt pa(r) muguru U., Mag. XIII, 2, 49. puisis zvēlis tam pa sāniem LP. VII, 733. zvel viņam pa ribām! Wessen. zvel nuo visas dūšas! Frauenb. kâ zvēla pa galvu, tâ gar zemi Nötk. - Part. praes. pass. zveļamais, ein Stock zum Schlagen U., Janš. Līgava I, 352. Wohl identisch mit zvelt II; zur Bed. vgl. gâzt "umstürzen; schlagen".

Avots: ME IV, 770

II zvelˆt ² : zu "kur nu zveli!" ME. IV, 770 vgl. die Bemerkung dazu Mag. V 2, 152. Refl. -tiês: "gāzties, velties ar smagu truoksni" (mit elˆ) Nötk.: z. uz sāniem AP. z. kam virsum Saikava. zvans ... dzelmē zveļas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 80.

Avots: EH II, 815

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

III zvelt "?": vaiguos zveļ (= atsitas?) blāzma nuo... ugunsgrē̦ka Ezeriņš Leijerk. I, 258.

Avots: ME IV, 770

zvelˆtenis Golg. "smags sitamais": kad es grābšu zvelteni, tad tava āda jutīs Golg.

Avots: ME IV, 770

zvel˜têt C., Jürg., (mit èl ² ) Adl., Gr. - Buschh., -ẽju, schlagen, prügeln Schwanb., Vīt.: palaidni zveltēju, kuo nagi ne̦s Vīt.

Avots: ME IV, 770

zveltne, zveltnis, der Rammbock.

Avots: ME IV, 770

zvelˆtnis Golg., (mit elˆ ² ) Jürg., ein Faulpelz: kuo tāds zveltnis te guļ cauru dienu? Jürg.

Avots: ME IV, 770

àizkùleņuôt und àizkūle̦nât,

1) tr., fortwälzen:
puisis lieluo priedes bluķi aizkūle̦nāja uz grē̦du AP.;

2) intr., sich fortwälzen:
aizvelties kūleņiem Aps.

Avots: ME I, 35

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

[atsvel˜tiês Warkl., Spr., Ruj., gleichbed. mit atzvelties.]

Avots: ME I, 199

‡ atvals Baltinow "zveltne">atzveltne, kuo uzliek ragavām, lai ē̦rtāki sēdēt".

Avots: EH I, 178

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

baûbiens ² : sita ar dūrēm baubienu pa karuseļa kamanu atzveltnēm Janš. Dzimtene I, 487 (ähnlich Mežv. ļ. II, 280).

Avots: EH I, 206

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

gùmt [N. -Peb. gùmt ² Kl., Kreuzb., gum̂t Warkh.], -stu, -mu,

1) sich biegen:
gumst plāns le̦dus, kad pa viņu iet, t. i. līkst, bet nelūst;

2) wulstig werden,
vienā vietā uz āru izvelties Etn. IV, 33;

3) überfallen, sich auf einen langsam senken,
ar visām miesām virsū gāzties un apkampt Kronw. n. U.;

4) greifen
Oppek. n. U. Refl. -tiês, sich biegen. [Zu li. gumuóti "итти, переваливаясь с ноги на ногу (vgl. le. gumām und gumstīties); нести большую тяжесть" und vielleicht (s. Persson Beirt. 78 ff.) zu ae. cumul "a glandular swelling", und weiterhin vielleicht auch zu an. kaun "Geschwulst", gr. γύαλον "Wölbung" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 45 f.]

Avots: ME I, 681

izpuopêt, tr., auspolstern Wid.: izpuopē̦tā atzveltnes krē̦slā U. b. 131, 5.

Avots: ME I, 788

izvaržuôt, izvaražât, tr., ausnähen: par kamanu atzveltni pārkāries lupatu deķis, izvaražuots visādām strēmelītēm A. IX, 351.

Avots: ME I, 825

‡ kàusma ² Nautrēni, = kàuss ² III; das Genick (bei Menschen und Tieren): zirgam kausma nuotrīta. iezvelt pa kausmu.

Avots: EH I, 595

‡ kurgans,

1) = uõre I Warkl.;

2) "atzveltenis ragavām" (= kuraža 2? daneben auch ein gleichbed. kùrmans ² ) Lubn., Prl., Saikava. In der Bed. 1 vielleicht durch Assimilation aus *purgans, und dies aus r. фургон "Packwagen".

Avots: EH I, 678

[III nùočubt "nuozvelties": labības gubas virsa pēc vēja nuočubusi Vank.]

Avots: ME II, 771

pavḕrst,

1) (hin)lenken:
pavērsa nemierīgu skatu uz atzveltni Vēr. II, 1100. pavērsa acis uz dārzu A. XX, 243;

2) = pavẽrt: pavērta svāŗkus vaļā Prl. - Refl. -tiês, sich lenken: kundzes acis pavērsās uz ielu MWM. VI, 882.

Avots: ME III, 136

razvajas Saul. "zveltni">ragavas ar atzveltni"; vgl. razvaļa.

Avots: ME III, 492

‡ šķe̦ts,

1) etwas zum Schlagen Dienendes
Amboten: būtu kāds š. kuo zvelt!

2) "gaŗš, tūļīgs cilvē̦ks" Lubn. Vgl. *šķe̦ta.

Avots: EH II, 632

smadziņkauss, die Hirnschale; der Schädel, Kopf: zvelt pa smadziņkausu Sarkanmuiža n. FBR. VIII, 130.

Avots: ME III, 947

II svelˆt ² Bauske, schlagen: svelt pa ausi. Vgl. zvelt.

Avots: ME III, 1149

tramdît Dunika, Iw., Līn., Notk., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit àm ² ) Kalz., Los., Meiran, Nerft., (mit am̂ ² ) Ruj., -u, -ĩju, scheuchen, jagen, schūchtern machen, beunruhigen, molestieren U., Ruhtern, Ulpisch; greifen wollen Spiess nach U.; stossen, schlagen: zirgu Dunika. tramdīja kumeliņu BW. 14676, 1. zē̦ni tramdīja vāveri Ruhtern, Ulpisch. ve̦lns ļaudis dažādi tramdījis LP. VII, 479. tramdīt zē̦nus IV, 25. mednieki mani tramda, kur lai slēpjuos? V, 185. man netīk skrīveri atlaist, nedz tramdīt Sadz. viļņi 35. ar ruoku tramdīdams . . . krēsla atzvelteni Seifert Chrest. III, 3, 41. ar kājām tramdījusi Glück Ezech. 25, 6. Refl. -tiês, scheu werden (?): dažam tramdās zirgs MWM. IX, 188. Zu tremt.

Avots: ME IV, 221

uzkukniês, Part. praet., = uzkuciês: Sikspārnis sēdēja... uzkuknies uz krēsla atzveltnes A. XXI, 539. meitene palika kâ uzkuknusies uz mirušā zē̦na Stari 1, 144.

Avots: ME IV, 346

uzvḕrst,

1) auf etw. od. jem. richten, lenken, wenden:
uzvērst (aufstülpen?) vē̦rstuvi (arklam) uz uotra lemeša C. savu vainu uotram uzvērst;

2) umwälzen:
zemi uzvērst (Praet. -su) ar arklu Dond. Refl. -tiês,

1) sich aufwärts richten:
līdaka uzvērsās (= uzpeldēja) uz augšu Saikava;

2) = zvelti%C3%AAs">uzveltiês: sniegs man uzvērtās uz galvu Dunika.

Avots: ME IV, 398

uzzvilt, = zvelti%C3%AAs">uzzveltiês: kuoks uzzvilis pāri ceļam (pāri uotram kuokam).

Avots: ME IV, 402

ve̦claĩcîgs, altertümlich; altmodisch: ve̦claicīgi nami Kaudz. nebij redzējis ve̦claicīguo šķirstu, kurus izdalbīja nuo... bluķiem Ezeriņš Leijerk. I, 229. ve̦claicīgs krē̦sls augstu, stāvu zveltni A. Brigader Daugava I, 567. ļaudis vēl runājuot tādu savādu, ve̦claicīgu valuodu Janš. Dzimtene ² I, 83.

Avots: ME IV, 516

zvāla,

1) zvāla Spr., zvāle, zvā`ls ² Ramkau, = vāla 1: sìena zvāles (Var.: vāles, vāla) galiņā BW. V, S. 242. izkapts zâli gulda zvālē Zalktis I, 94;

2) = veldre: labība zvāliem sazvilst Celm. rudzi zvālu zvāliem Kaudz. labība sakritusi zvàlā (Jürg.) oder zvàlē (Schujen);

3) die Welle
Spr. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767

zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês ² Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene ² III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767

zvalˆdît Gr. - Buschhof, -ĩju, (etwas Schweres) werfen: zarus zvalda sārtā Gr. - Buschh. zvalda gabalu uz gabala ebenda. zvalda pie zemes (man schlachtet) divi vepŗus katru rudeni ebenda. nezina, kur naudu zvaldīt ebenda. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764

zvalît, -ĩju " kurināmuo likt (lielā vairumā) ugunī": zvalī, cik grib, malkas ceplī Gr. - Buschh. zvalī tik virsū (zarus sārtam)! ebenda. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764

zvalns,

1) schwankend, wackelig
V.: zvalnā laivele tâ sazvalstās un salīguojas, ka gan˙drīz apsviežas apkārt Janš. Līgava I, 403. sudmalas ir zvalnas A. v. J. 1892, S. 42;

2) unschlüssig
V. Zu zvelt(ies).

Avots: ME IV, 764

I zvalstît Bers., Burtn., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., KatrE., Lappier, Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Saiakava, Schwanb., Serbigal, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Warkh., Wolm., (mit alˆ ² ) Bauske, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -u, -îju, = (s)valstît, wälzen; (hin und her wälzend) wanken, wackeln machen; schwanken L.; schaukeln (tr.) Bauenhof, Dickeln, Grünw., Matthäi, Podsem, Puikeln, Wessen: ceļat, tautas, man[u] pūriņu, ceļat viegli, nezvalstāt! BW. 16679 var. bē̦rns zvalsta krē̦slu Dunika. zvalstīt mietu Schujen. vē̦tra zvalsta kuoku, labību. kuo tu izkapti zvalsti? MWM. VI, 453. brāļi viens pret uotru āvas zvalsta 485. mucu skaluojuot vajag zvalstīt Vīt. acis zvalstīt "äugeln" Segew. Refl. -tiês,

1) wackeln, wanken, schwanken V., Spr., N. - Peb., (mit alˆ ) Burtn., Lappier, Lennew., Mar., Ronneb., Serbigal, Smilt.; schaukeln (intr.) Dunika (mit al ² ); wankend gehen (mit alˆ ) PS.: zeme... zvalstīsies kâ viena būdiņa Glück Jesaias 24, 20. ve̦zums zvalstās C. kamanām ātri zvalstuoties uz vienu un uotru pusi Janš. Bandavā I, 272. sē̦stuoties tā (= laiva) stipri zvalstījās Juris Brasa 106. dzē̦rājs iedams zvalstās vien Mar. n. RKr. XV, 145. tapa mē̦tāti un zbalstījās Psalm 107, 27. Svārpstiņš viegli šurp turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83. uz kuo sistēma labi balstās, kad tai stutes šitâ zvalstās? Zobg. kal. 1910, S. 7;

2) sich wälzen
Dr., Spr., Ellei, Grünw., Nötk., N. - Peb., Sessau, (mit alˆ ² ) Ahs., AP., Schibbenhof: slimnieks zvalstās pa gultu Ahs. n. RKr. XVII, 66, Schibbenhof. ļaudis sēdēja... gultās zvalstīdamies Kaudz. M. 294. kūtrs zirgs zvalstās N. - Peb. dažreiz cūka zvalstās un nuogul visus sivē̦nus AP. citām jāja precinieki, es pa˙priekšu zvalstījuos BW. 7918, 4 var. acis zvalstās (rollen) Segew.;

3) sich ohne Arbeit herumtreiben, trödeln, faulenzen
Etn. IV, 164, AP., Fest., Kokn., Linden in Livl., N. - Peb., Schujen, Wessen, Vīt., (mit alˆ ) Aps., Bewershof, C., Lub., PS., Smilt., (mit alˆ ² ) Gramsden: zvalstās kâ dienas zaglis Wessen. viņš vairāk zvalstās ("šuŗ tur atsē̦stas, nuogulstas") nekâ strādā PS. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764

II zvalˆstît C., freqn. zu zvelt, hauen, prügeln Nötk., Wessen.

Avots: ME IV, 764

zvila, etwas, was zum Beschweren, Niederdrücken gebraucht wird: liec zvilu uz gabanas, lai vējš neizpūš sìena! Mar. n. RKr. XV, 145. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 775

I zvìlt ² Kl. (li. -žvilti hinter su- Jušk. LD. Nr. 12, _2), zvilstu, zvilu,

1) sich (langsam) neigen
Lennew., Nötk., Vīt., (mit ilˆ ) C., Golg., Gr. - Buschh., (mit ilˆ ² ) Wandsen, (mit ìl ² ) KatrE., Lubn., Meiran, Saikava, Sessw.: aizcirsts kuoks sāk zvilt Vīt. kuoks jau sāk zvilt uz zemi Wandsen. labība jau sāk zvilt Meiran, Vīt. ve̦zums zvilst Lennew. dzēre tik ilgi, kamē̦r sāka jau zvilt Lubn.;

2) liegen, faulenzen
(mit ilˆ ² ) Frauenb. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 775

zvilus Nötk., Vīt., zvilu, Adv., (halb) liegend: Teodōrs guļ zvilus A. v. J. 1900, S. 489. atzveltnes krē̦sls... bija mīksts, lai varē̦tu kalpuot gudrībai sē̦du un zvilu Stari II, 34. zvilus kann der alte dat. s. (s. Le. Gr. § 736) eines part. prt. von zvilt I sein.

Avots: ME IV, 776