dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453

dèldêt: Praes. -u in einem handschriftl. Vokabular; ruokas brāžā, deldē (reibt ab) Auleja. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt".

Avots: EH I, 314