glaĩmuôt, intr.,

1) schmeicheln (sich anschmeicheln Popen):
neglaimuojiet niknam liktenim;

2) bibl., scherzen:
glaimuoja (pasmējās) ar savu sievu I Mos. 26, 8.

Avots: ME I, 621

glaimuôt, ‡ Refl. -tiês, sehmeichelnd scharwenzeln (?): ap jaunuo ... kundzi glaimuodamās, runāja neredzīgā Janš. Bandavā I, 326. .

Avots: EH I, 391