I virulis (li.
virulỹs "kłąb, wytryskv wody" bei Būga Aist. Stud. 174),
1) ein Wirbel; der Strudel, Wasserwirbel Wid.;
die Stelle, wo Wasser aus der Erde hervorsprudelt Smilt. n. U.;
das Schneegestöber Wid.:
smilšu virudīši Seifert Chrest. III, 3, 145.
viesulis bi rušas lapas virulī jauc Antons.
vējš griezās ar sniega bāņiem virulī MWM. v. J. 1896, S. 461.
caur pe̦lē̦kuo sniega viruli Aps. V, 29.
uguns virulis virzās iesāņus A. Upītis J. 1. 2;
2) der Wirbel, das Gewimmel, Gewühl: jautrības virulī Apsk. v. J. 1903, S. 657.
nuo skatuoties cīņas virulī Zalktis I, 156.
saklupa neatšķiramā virulī Veselis Daugava I, 428.
dancis iesākās; viņa devās ar viņu virulī Deglavs.
viņam galva . . . neizpruotams virulis JR. IV, 112.
raibs duomu virulis jaucās pa viņa galvu Poruk MWM. v. J. 1896, S. 900.
(rubeņu) viruļu varuļiem dziedātās dziesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468.
pašā labā lielīšanās virulī Kaudz. Izjurieši 301;
3) ein Schwätzer Wid., Schibbenhof;
einer, der schnell spricht Zvirgzdine;
wer unaufhörlich spricht Grünw.;
einer, der schnell und unbedacht spricht und handelt Bers., Nötk.:
viņš tāds virulis vien ir Bers.
vārās kâ virulis AlksnisZundulis.
ja tiem iegadās tādi viruļi priekšnieki A. XXI, 54;
4) "das Gekochte" (?) Wessen.
Zu virt I.Avots: ME IV,
618