I ir̃t, iŗu, īru (li. ìrti), intr., tr., rudern: iriet laivu! BW. 14307, 4. kâ var laiva laivu irt 8491. Refl. -tiês,

1) rudern, fahren, sich begeben:
pa e̦ze̦ru laiva īrās Treum. kad dzērves uz dzimteni īrās JR. IV, 190. saule īrās uz jūŗas dzelmēm Kleinb. dre̦bē̦dama viņa īrās debess tālēs JR. V, 101;

2) sich selbst rudern:
iries pati, liepu laiva! [Zu apr. artwes "Schiffsreise", ai. arítram "Ruder", gr. ἐρέτης "Ruderer" u. a., s. Boisacq Dict. 275. f., Walde Wrtb. ² 648 unter rēmus, Trautmann Apr. Spr. 302.]

Avots: ME I, 710

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t ² Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711

II ir̃t: ir̂t ² auch AP.

Avots: EH I, 431