Paplašinātā meklēšana

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

atvir̂t [li. atvìrti] C., Burt., Mar., sich kochend ablösen: gaļa nuo kauliem atvirusi [L. gibt die Bed. "wieder aufsieden"].

Avots: ME I, 211

‡ ģir̂tine Auleja. = zilene I, vaccinium uliginosum.

Avots: EH I, 427

‡ ģir̂tuokle Kaltenbr., Oknist, Sussei. = ‡ ģir̂tine. Aus li. girtuõklė dass. Zur Bed. vgl. die deutsche Benennung "Rauschbeere" dafür.

Avots: EH I, 427

[ìevir̂t,

1) siedend teilweise verdampfen:
šķidrums ieviris Lis.;

2) beim Kochen hineindringen:
sāls ievirusi gaļā Nigr.]

Avots: ME II, 89

izvir̂t,

1): überkochen
(intr.) Ruj.;

4): auch Kaltenbr., Lubn., Meiran, Perwelk: lai izve̦rduot vienu pīli Pas. II, 149. izverd ēst! III, 120. ‡ Refl. -tiês, für sich auskochen
(tr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 496

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830

‡ netvir̂ts ² (li. netvìrtas ) NB., schwach: netvirta dzija.

Avots: EH II, 22

nùovir̂t, ‡

3) siedend verdampfen
C., Dunika, Mesoten: zupa nuovirusi pa˙visam īsa.

Avots: EH II, 108

nùovir̂t [li. nuvìrti], tr., intr.,

1) abkochen, kochend abfärben:
ne nuo tevis (bē̦rza) sluotu griezu, nedz nuoviru dzīpariņu BW. 17705. ierauga daiļu, asinīm nuovirušu sievieti, ein mit geronnenem Blut bedecktes Weib RK.;

2) in den Bart brummen:
"lāga vīrs,"... nuovira nuo pakaļas. Subst. nùovirums, der Absud.

Avots: ME II, 888

pãrvir̂t: pārviruši rāciņi Dunika, Rutzau.

Avots: EH XIII, 216

pãrvir̂t, intr., überkochen.

Avots: ME III, 188

patvir̂ts ² Lautb., Dond., ziemlich stramm od. drall: p. diegs.

Avots: ME III, 126

pìevir̂t, intr., anbrennen (beim Kochen) : pieviris virums LP. V, 135. jāmaisa katls, lai nepieve̦rd biezputra Janš. Dzimtene ² III, 294. katls jau pieviris, ist schon angesotten Für. I (unter katls ). Subst. pievirums, Zutat zu einer Speise B. Vēstn.

Avots: ME III, 311

sabir̂t, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen, verwittern:
mūŗi sabira LP. IV, 17. var apsūnuot un sabirt tie pieminekļi Vēr. II, 602. sivē̦ns sabiris par lielu čupu naudas LP. VII, 1033. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs jau sabiruši (ob sie auch schon nicht gestorben ist)? Kaudz. M. 3;

2) fig., niederkommen:
Priclīze viņnedēļ sabira, viņai atnāca jauni dē̦li Dond.;

3) fallen, niederrieselu
(auf mehrere Subjekte bezogen): sabira sniega pārslas Vēr. II, 50, upē zīles sabirušas BW. 2800, 4.

Avots: ME III, 593

savir̂t,

1): savirusi putra Mar.; ‡

2) in einer siedenden Flüssigkeit umkommen:
ķēniņš ielīda virušā pienā un savira Pas. VII, 42.

Avots: EH XVI, 466

savir̂t, tr. und intr., zusammenkochen, durchkochen LKVv.: savirt sēnes Bauske. - Subst. savirums,

1) "?": manā dvēselē bija tāds savirums Stari II, 940;

2) = savārījums: kāpuostu un kartupeļu savirums N. - Peb.

Avots: ME III, 789

tvir̂ts ² (li. tvìrtas "fest") Bauske, Dunika, Rutzau, stark, fest U.; prall Dr.; drall; fest (im Gegensatz zu "flüssig"): skābe, caur kuo tas tiek ciets (tvirts) Mzv. m. 8. sūduos (tvirtajuos izme̦tumuos) 42. tvirts ēdiens (eine feste Speise) Römershof. tvirti (drall) diegi Kursa. tvirta (drall gesponnen) dzija Bauske. tvirta drēbe, fester, gut vorhaltender Stoff Rutzau. tvirts strādnieks, ein starker Arbeiter Kurl, n. U. tas cilvē̦ks ir diezgan tvirts Rutzau. ruokas tvirtiem stiepieniem Stari III, 21. nav tam cilvē̦kam reālistiski tvirta skata Druva I, 1539. ļauj man tvirtu mērķi! Rainis Zelta zirgs ;59. - Subst. tvirtums, die Tüchtigkeit, Festigkeit U., die Prallheit, Drallheit: aude̦kla, gruožu tvirtums N.-Bartau. lai ... duotu pavedienam vajadzīguo gluduo tvirtumu JR. VII, 71. krūtis... pilnā tvirtumā it kâ jaunai skuķei Janš. Dzimtene ² I, 434. tam trūka vēl skaudra tvirtuma un brieduma Druva III, 456. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 291, 292

I vir̂t,

2): auch Līvāni; ve̦rdamais nams Kaltenbr. pienā virta putra Iw. desmit vir̂tu uolu Pas. X, 239 (aus Lixna). virs ēst XI, 326;

3): gada tirgus vira un mutuļuoja Janš. Dzimtene I, 364. Subst. virējs: biezputras virēju (acc. s.) BW. 18651.

Avots: EH II, 789

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr ² ) Kl., Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. ² 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde ^2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136

I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. ¹ Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].

Avots: ME I, 207

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. ² 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

II ir̃t: ir̂t ² auch AP.

Avots: EH I, 431

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t ² Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711

izmir̃t, ‡

2) = nùomirt Stenden: saimnieks ļuoti slims; vai tikai neizmirs? ‡

3) verderben
(intr.; ?): kad gatavus linus neplūc, tad viņi sāk izmir̂t ² , - sakalst, paliek me̦lni Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) "?": kad tādi mēra gadi uznāca un visi izmirās ... Frauenb.

Avots: EH I, 466

II izvirinât [išvìrinti], tr., freqn. zu izvir̂t,

1) hervorquellen lassen:
kâ avuots izvirina savu ūdeni, tâ viņa izvirina savu ļaunumu Jer. 6, 7;

2) auskochen:
ēdienu.

Avots: ME I, 830

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

ņir̂dzêt [Serbigal], -u, -ẽju, für mirdzêt: kas tur spīd, kas tur ņirdz? Serbigal; vgl. auch ņir̂t.

Avots: ME II, 903

nìrt ² [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745

pavirst, ‡

3) ähnlich werden:
dē̦ls pavir̂tis2 pēc tē̦va Dunika; ‡

4) "pakrist": kamuols pavir̂tis ² pa galdu Rutzau; "apkrist" PlKur. Refl. -tiês, = ìeviestiês (?): miežuos pavirsās nezâles Wessen.

Avots: EH XIII, 191

skarums, Zutat (aizdars) Golg., Schwanb., Etn. III, 1 (aus Lubn.), Sahne Peb., etwas Saures Mar. n. RKr. XV, 135: pieliec putrai skarumu! - Plur. skarumi "labumi cūkām" Zaravič. Wenn urspr. "Schneidendes (vom Geschmack)", zur Wurzel von šķir̂t.

Avots: ME III, 874

stir̃ta (li. stìrta "ein Haufen Heu, kūgis; [ poln. ] bróg") Schujen, Hofzumberge, stirta ² Setzen, stir̂ta Kl., Sussei, Sauken, Sehren, Gr. - Buschh., stirta U., Spr., Schlossberg, Tirsen, Lennewarden, Römersh., Stelp., Daudsewas, Stockm., Sonnaxt, Holmhof, Selb., stirts U., stirte St., Ledmannshof, = stirpa: sìena (Setzen, Holmhof, Kl. - Salwen, Römersh., Stelp., Hofzumberge, Schujen), labības (Römersh., Selb., Holmh., Konv. ² 3322), salmu (Schujen, Hofzumberge, Stelp.), ābuoliņa (Holmhof, Römersh.), zirņu (RKr. VII, 1438, Erlaa n. Pas. I, 355) stirta. šuogad labību krausim stirtās Holmhof. nuo zariem bij sakrauta stirta Apsk. v. J. 1903, S. 448. zem šīs stirtas ir dābuols iznīcis Römersh. Nach Būga KSn. I, 286 nebst ai. stṛtá-ḥ "hingestreut" u. a. zur Wurzel von stirinât (s. dies); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 28.

Avots: ME IV, 1074

stirte (unter stir̂ta): siena stir̂tes Selb. n. FBR. XX, 73.

Avots: EH II, 581

stir̃ta: auch (mit ìr ² ) Weissensee; "skārsts" (mit ir ) Wessen; siena s. (mit ìr ² ) Ascheraden, Tauerkaln, (mit ir̂ ) Daudsewas; "labības zārds" (mit ir̂ ) Līvāni; stir̂tās lika labību un ābuoliņu, re̦tumis arī sienu KatrE.

Avots: EH II, 581

II švìrte ² , ‡

2) = svirte Dunika: ar švir̂tēm ² ceļ balkus.

Avots: EH II, 662

vàrît AP., Arrasch, C., Jürg., Kaugershof, PS., Serbigal, Wolmarshof, (mit ã) Bl., Dond., Frauenb., Kand., Līn., Selg., Stenden, Strasden, Tr., Wandsen, (mit à ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit â ² ) Orellen, Pankelhof, Ruj., Salis, Segewold, Siuxt, Widdrisch, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;

2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);

3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,

1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;

2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;

3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;

4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.

Avots: ME IV, 505

I vē̦rags, Wirbel im Wasser L.; ein Wasserstrudel Bergm. n. U.; die Brandung im Meere Salis n. U.; die Wasserstrom vom Ufer ins Meer zurück unter den Wellen (mit ē, ) Salis; eine tiefe Stelle im Fluss, wo starke Strömnng ist. Zur Wurzel von vir̂t?

Avots: ME IV, 560

ve̦r̂de̦ns KatrE., Nötk., warm: v. ūdens; siedend L.; "lauwarm" Fehteln, Linden in Livl., Pernigel, Selsau, Seltingshof. Zu vir̂t (prs. ve̦r̂du).

Avots: ME IV, 538

II verdêt, -u, -ẽju,

1) sprudeln
Druw. n. RKr. XVII, 86, Bers., (mit er̂) Arrasch, C., Fest., Jürg., KatrE., Nötk., Ronneb., Schwanb., Sessw., Sunzel, (mit er̂ ² ) Dond., Schnehpeln, Siuxt, Wandsen: ūdens nuo zemes ve̦rd Arrasch u. a. avuots ve̦rd Bers.;

2) sich in grossem Gedränge vorwärtsbewegen
Druw. n. RKr. XVII, 86. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 539

ve̦r̂duots (li. verdantis Miežinis), Part. praes. act. zu vir̂t, kochend, siedend: ve̦rduots ūdens U., Orellen n. FBR. XI, 46, Ahs., Vīt. u. a.

Avots: ME IV, 539

ver̂psne, der heisse Luftzug (vom Heizen), die Glut Wessen: tādā verpsnē ilgi nevar trivīt Gr.-Buschh. nāk kâ verpsne pretiņ ebenda. pakar autus uz verpsnes cepļa priekšā, lai izkalst! Warkh. Zur Wurzel von vir̂t?

Avots: ME IV, 541

versme (li. versmė˜ "die Quelle"),

1) ver̂sme Bers., C., Erlaa, Golg., KL, Kr., Laitzen, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Ogershof, Peb., Ronneb., Saikava, Sessw., Smilt., Warkl., Wolmarshof, Zvirgzdine, ver̂sme ² Arrasch, Jürg., Orellen, Ramkau, versme U., Spr., die Glut, Lohe, Hitze, der heisse Luftstrom aus dem Ofen
(unbek. in Dond., Dunika, Mahlup, Oknist, Selg., Stenden, Wandsen): uguns versme LP. III, 65. krāsnī briesmīga versme Mar. n. RKr. XV, 143. kad uzme̦t pirtī uz akmeņiem ūdeni, tad nāk tāda versme, ka ne˙maz pretī nevar stāvēt Ramkau. tur nāk karsta versme pretī Pas. II, 240 (aus Nogallen). zābaki uzkārti uz pašas ver̂smes Warkl. krūts ir pilna versmes Austriņš Naidnieki 21. dvaša ... kâ valga versme Vēr. I, 928. neizturama saules versme Daugava I, 1060. katrai versmei ir tieksme atdzist 695. (fig.) bē̦du versmēs sūtu Diez. sadeva viņam krietnu versmi (mit Worten) Lubn. vārdi.., izskanēja patiesi un kâ nuo dziļās versmes A. Brigader Daugava I, 563. tās (= duomas) sabruka izmisuma versmē 694;

2) "Zugwind":
tu jau sēdi pašā versmē Linden-Birsgaln;

3) heftige Kälte:
saulei le̦cuot ir pati ver̂sme Warkl.;

4) "?": katram bija savs prieks, sava versme un savs saucējs Veselis Saules kapsēta 40. Wenigstens in det Bed. 1 zur Wurzel von vir̂t, s. Leskien Abl. 356, Trautmann Wttb. 361 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Kļūdu labojums:
versme U., = versme U. (auch ve̦rsma und ve̦rsms unter vē̦rsma),

Avots: ME IV, 541, 542

vervelêt, -ẽju,

1) (schnell, viel und) undeutlich sprechen
Fehteln, Lennew., Meiran, Memelshof, N.-Peb., Odensee, Stockm., Warkl., (mit er̂) AP., Arrasch, Bers., C., Festen, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Nötk., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Wessen, Vit., (mit er̂ ² ) Grünw., Plātere: neklausi, kuo tas vervelis vervelē! Vīt.;

2) sprudeln
(mit er̂ ² ) Grünw.; dicht emporwallen (vom Rauch) N.-Peb.;

3) (Garn) unordentlich zusammendrehen; sich zusammendrehen (vom Garn)
Wessen;

4) jem. im Wege sein (tiņāties pa kājām); ungewandt sein
Nötk.;

5) "eilig und ungeschickt zusammennähen":
v. cauru maisu Grünw. Falls dissimiliert aus *ververêt, in der Bed. 1 wohl zu r. врать "sich iu der Rede berichtigen", gr. ἐρῶ "werde sagen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 283); in der Bed. 2 zur Wurzel von vir̂t und in den Bedd. 3 und 5 zu vẽrt? Sonst s. Sehwers IMM. 1931, I, 404.

Avots: ME IV, 542

II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),

1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;

2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 605

II virst: (vulkāns) vird nāvi. Das prs. vird gehört vielleicht zu einem inf. *virdêt und das prt. virda - vielleicht zum prs. verd, inf. vir̂t.

Avots: EH II, 788

II virst AP., -stu oder -du, -du, intr., (langsam) sieden, kochen Ruhental: tur vird gardi kāpuostini BW. 11245. spē̦ks virda augšup Daugava 1928, S. 837, ūdens virda AP. ūdens virst, sāks vārīties Vīt. nemitīgi virda uz augšu nemiers A. XX, 244. virduošā ūdinī Pas. III, 292. jis vēl tagad katluos vird IV, 83. sēnes virst katlā Grawendahl. melōdijas tâ kâ avuots vird (sprudeln, wallen) V. Egl. Eleģijas 61. kas (truoksnis) ašs un nemitīgs iz tumsas šurpu vird Domas I, 972. Zu vir̂t. Vgl. auch verdêt II und verst, sowie die Notiz zu vir̂t. Der Infinitiv virst ist nur erschlossen und vielleicht gar nicht üblich.

Avots: ME IV, 614