Paplašinātā meklēšana

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

‡ àizcìrtiêns, = àizgrieznis 2.

Avots: EH I, 14

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26

àizmir̃t, ‡

3) scheintot, ohnmächtig werden
Ewers; ‡

4) umkommen:
cālē̦ni uolās aizmiruši Ahs.

Avots: EH I, 39

àizmir̃t,

1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;

2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.

Avots: ME I, 41

‡ àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

apbir̃t,

1) : hinter "abfallen" hinzuzufügen: (von einer ganzen Anzahl von Subjekten).

Avots: EH I, 74

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apcìrtiêns: auch Wessen.

Avots: EH I, 76

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

‡ apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80

apdzir̃tiês, sich vornehmen, gedenken, im Sinne haben, verheissen: kuo dievs bij sen apdzīries un runāj's zvē̦rē̦dams, tas viss nu lab' izšķīries GL.

Avots: ME I, 84

‡ I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87

‡ II apirt (li. apìrti), sich ringsum (leicht) auftrennen Spr.: lakatam mala apirusi Trik.

Avots: EH I, 87

apmir̃t ‡

4) "paģībt, pamir̃t" PlKur.

Avots: EH I, 102

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apnirt (li. apnirti), untergetaucht herumschwimmen um Bers.: a. akmenim apkārt.

Avots: EH I, 103

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

atbir̃t, intr., abfallen; atbirums, das Abgefallene, der Abfall.

Avots: ME I, 151

‡ atcìrtiêns,

1) eine schroffe Antwort
Frauenb.;

2) a. Bers., Erlaa, KL, Laud., Lubn., Sessw., atcirtiena vāls Frauenb., ein Doppelschwaden (entsteht beim Zusammengeraten von zwei Schwaden).

Avots: EH I, 137

I atir̃t (li. atìrti), tr.,

1) hinrudern:
laivu BW. p. 716., 3;

2) herrudern:
laivu šurp. atjīrēm nuo Valmiera... malējiņu BW. 22506, Refl. -tiês, zum Überdruss rudern.

Kļūdu labojums:
BW. p. 716, 3 = BWp. 516, 3var.
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 161

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161

‡ III atirt zuobus L., die Zahne weisen.

Avots: EH I, 144

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

‡ atnìrt ² Lubn., Meiran, Saikava, unter dem Wasser herschwimmen: pīles atnira nuo viņa krasta.

Avots: EH I, 157

atsir̃t, intr., wiederwachsen: vilna, zāle atsīrusi C., AP., Erlaa. [In AP. werde in derselben Bed. auch die reflexive Form gebraucht.]

Avots: ME I, 190

atšķir̃t

2): jis nepruot a. baltu nuo me̦lna Zaļm. - Subst. atšķirumi ² Pilda, mit Spreu vermischte Getreidenachbleibsel.

Avots: EH I, 174

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

atšķir̃tne, der Scheitel AP., Aps.

Avots: ME I, 202

atvir̂t [li. atvìrti] C., Burt., Mar., sich kochend ablösen: gaļa nuo kauliem atvirusi [L. gibt die Bed. "wieder aufsieden"].

Avots: ME I, 211

[atvirtinât Spr., Kalz., tr., loswinden, loswickeln: kamuolu.]

Avots: ME I, 211

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

birteniski pilns, übervoll (an Getreide u. dergl.) RKr. II, 55.

Avots: ME I, 298

‡ bir̃tin, zur Verstärkung von bir̃t: asaras b. birst Dunika u. a.

Avots: EH I, 220

I cir̃ta (r. чертá "Strich"): dzīvi (das Garn) savē̦rpuši cirtas Seyershof.

Avots: EH I, 274

I cir̃ta [Ruj., Salis; cìrta C.], die Locke: matu, auch vilnas cirtas. dzijas me̦tas cirtās, das Garn kräuselt sich. [Zu cirsties "sich kräuseln".]

Avots: ME I, 387

II cirta Ruj. n. U., = iedzirknis, der Trichter an Fischreusen.

Avots: ME I, 387

cir̃tains: auch Salisb.

Avots: EH I, 274

cir̃tains,

1) kruas, gekräuselt:
cirtaini mati, cirtaina galva, vilna [Moritzberg];

2) drall:
cirtaina dzija.

Avots: ME I, 387, 388

‡ cirtājs BW. 11962 var., = cìrtējs.

Avots: EH I, 274

‡ cir̃tât Salisb., -ãju, locken, kräuseln: matus. Refl. -tiês, sich locken, kräuseln Salisb.: mati cirtājas; sich krollen, krollig werden (vom Garn) Trik.: dzija cirtājas.

Avots: EH I, 274

‡ cirte,

1) die Wunde
(mit ìr ² ) Warkl.;

2) = cir̃ta I Alschw., PV.;

3) eine ausgeholzte Fläche im Walde*.

Avots: EH I, 274

cìrtējs,

1): līduma cirtējiņš BW. 8882 var.;

2): auch Ahs.; c. nuocē̦rt luopu uz vietas; kad iekuož, tad guove pale̦cas un beigta. cirtēju ne˙viens nav redzējis; viņš nuo zemes izle̦cuot un zeme a[t]ka[l] iekšā Saikava.

Avots: EH I, 274

cìrtējs [li. kirtė˜jas],

1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;

2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.

Avots: ME I, 388

cirteniski, purcelnd: cirteniski apveļas un zālītē paliek guļam A. XV ^2, 170.

Avots: ME I, 388

‡ cir̃te̦ns Seyershof, = cir̃tains 2.

Avots: EH I, 274

‡ cìrtienis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81, Kaltenbr. und anderswo in Ostlettland, = cìrtiens.

Avots: EH I, 274

cìrtiens,

1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;

2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;

4): auch Dunika; ‡

5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡

6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).

Avots: EH I, 274

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

cìrtin, verbales Adverb von cirst: cirtin liepu neizcirta, vedin meitu neizveda BW. 18186, 4, was das Hauen der Linden betrifft, so hat man sie nicht ausgehauen (trotz des Hauens).

Avots: ME I, 388

cirtinât, ‡

2) lockig machen, kräuseln
Trik. (mit ir̃): c. matus.

Avots: EH I, 274

cirtinât, bauen: kūti cirtināj[u] BW. 23678 var.

Avots: ME I, 388

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

cìrtums,

1): par malciņas cirtumiņu BW. 27028 var. tiltā pē̦du nepazina, akminī cirtumiņa 34345.

Avots: EH I, 274

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

[dabir̃t Drsth., hinzurieseln.]

Avots: ME I, 428

[dairt U., herbeirudern.]

Avots: ME I, 433

[dašķir̃t Drsth., zuteilen.]

Avots: ME I, 442

dzir̃t, ‡

2) ehren
(mit ir̂ ² ) NB.: jaunam vecus dz. Refl. -tiês,

1): auch (mit ir̃) NB.;

2): (versprechen)
auch AP:, Ramkau (mit ir̃ ): dzīrusies ... nuoiet baznīcā Janš. Dzimtene V, 247.

Avots: EH I, 360

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

dzirteklis, junges Vieh, das getränkt wird [Für.], U.

Avots: ME I, 555

‡ ģir̃tele Dunika, = ģirtelis (gleichfalls - mit ir̃ - in Dunika bekannt).

Avots: EH I, 427

ģirtelis, [bei Wid. ģirteklis], eine kleine Feldmaus mit spitzer Schnauze Grob. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 699

‡ ģir̂tine Auleja. = zilene I, vaccinium uliginosum.

Avots: EH I, 427

‡ ģir̂tuokle Kaltenbr., Oknist, Sussei. = ‡ ģir̂tine. Aus li. girtuõklė dass. Zur Bed. vgl. die deutsche Benennung "Rauschbeere" dafür.

Avots: EH I, 427

ģirts: auch Kārsava, Pilskalne, (mit ir̂ ) Auleja.

Avots: EH I, 427

ģirts [Kolup.], betrunken: ģirta bāba piedzē̦ruse BW. 33403. dzēris kamē̦r ģirts palicis Illuxt. [Aus li. girtas.]

Avots: ME I, 699

ìebir̃t,

1) herein -, hineinrieseln, - fallen:
kad acī gruži vai putekļi iebiruši Etn. II, 134;

[2) zu reiseln od. fallen anfangen:
ja ziemu jaunā mēnesī eglēm iebirst skujas, tad uotru jaunu mēnesi būs pali Planhof].

Avots: ME II, 3

‡ ìecìrtĩba,

1) die Hartnäckigkeit, der Trotz
AP., Druw., Fest., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Korwenhof, Līvāni, Ludsen, Meselau, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Ramkau, Rugāji, Selsau, Sessw., Trik., Welonen: sapīcis par laucinieku iecirtību Austriņš Nopūtas vējā 118;

2) die Dünkelhaftigkeit
("iepūtīga iznesība") Laidsen, Mahlup, Rugāji, Schibbenhof: saslimis ar iecirtību.

Avots: EH I, 506

ìecìrtiêns, ‡

2) der erste Hieb in einen zu fällenden Baum
(mit ir ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 506

ìecirtiêns, eine Verwundung U.

Avots: ME II, 7

ìecirtîgs,

1): auch Sermus (mit ìr): iecirtīga un rūgta nu kūsāja viņas valuoda Daugava 1934, S. 499.

Avots: EH I, 506

ìecirtîgs,

[1) hartnäckig, trotzig, störrisch
Laud., Stelp., Mar., Druw., Welonen, Domopol, Lautb.]: iecirtīgā pretībā lai sirdi darām grūtu Hamlet 13;

[2) dünkelhaft, eingebildet
Freudenberg, Fossenberg, Blieden, Mar.]

Avots: ME II, 7

[ìeirt, sich aufzutrennen beginnen: zeķe ieirusi Ruj.]

Avots: ME II, 22

ìeir̃tiês,

1) [auch ieirt], hineinrudern
(intr.): ar laiviņu ieīruos irbju šaut saliņā BW. 11111, 3 var.;

[2) das Rudern erlernen od. zu rudern anfangen
Bers.].

Avots: ME II, 22

‡ ìemir̃t,

1) mit dem Sterben den Anfang machen:
šuogad mūsu pagastā iemiruši vīrieši (d. h. im neuen Jahr ist als erster ein Mann gestorben) Golg.;

2) sich in etw. vertiefen:
tu visu laiku ... gramatā vien biji iemiris Janš. Dzimtene III2, 101. kad viņam kas kņubināms..., tad viņš darbā kâ iemiris Mežv, ļ. II, 195.

Avots: EH I, 530

ìenirt, intr., auch refl. - tiês, untertauchen: ienirt ūdenī Zalkt. I, 8. spainis ienira āliņģī Doblen.

Avots: ME II, 48

[II ìesirtiês, zu wachsen anfangen (vom Barte): bārda iesiŗas, iesīrusies (sākusi dīgt) Heidenfeld; zu grünen anfangen: rudzu lauks (rudenī) jau labi iesĩries C., N. - Peb.]

Avots: ME II, 63

[III ìesirtiês, allmählich in Sand versinken: nuogrimis kuģis iesīries smiltīs um Tuckum.]

Avots: ME II, 63

[ìešķirt, scheidend herstellen in: matuos celiņu.]

Avots: ME II, 77

[ìevir̂t,

1) siedend teilweise verdampfen:
šķidrums ieviris Lis.;

2) beim Kochen hineindringen:
sāls ievirusi gaļā Nigr.]

Avots: ME II, 89

I ir̃t, iŗu, īru (li. ìrti), intr., tr., rudern: iriet laivu! BW. 14307, 4. kâ var laiva laivu irt 8491. Refl. -tiês,

1) rudern, fahren, sich begeben:
pa e̦ze̦ru laiva īrās Treum. kad dzērves uz dzimteni īrās JR. IV, 190. saule īrās uz jūŗas dzelmēm Kleinb. dre̦bē̦dama viņa īrās debess tālēs JR. V, 101;

2) sich selbst rudern:
iries pati, liepu laiva! [Zu apr. artwes "Schiffsreise", ai. arítram "Ruder", gr. ἐρέτης "Ruderer" u. a., s. Boisacq Dict. 275. f., Walde Wrtb. ² 648 unter rēmus, Trautmann Apr. Spr. 302.]

Avots: ME I, 710

II ir̃t: ir̂t ² auch AP.

Avots: EH I, 431

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t ² Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711

irta, irte, īrte U., der Rebs (ein Fisch).

Avots: ME I, 711

irte̦ns L., für irde̦ns.

Avots: ME I, 711

izbir̃t, ‡ Refl. -tiês, ausschlagen: baķes (vātis) izbirās Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschlagen" u. "Pocken").

Avots: EH I, 434

izbir̃t [li. išbìrti], intr.,

1) fallend ausstreuen, herausfallen:
izbira ziediņi caur klēts grīdu BW. 13645, 3. tev jau zuobi izbiruši 20195;

2) durchfallen:
tādos laikuos izbirst mazajie taisnībai cauri itkâ sīkie graudi vēteklim Kaudz. M. vai viņš neizbirs ar tādu vē̦stuli cauri Baltp.;

3) ē̦d kâ izbiris Ahs., ausgehungert.
uz ē̦šanu tik visai izbiris Lautb. Vid. II, 72.

Kļūdu labojums:
ausstreuen = sich ausstreuen

Avots: ME I, 716

izcìrtums, ‡

2) das Resultat des Aushauens:
vakar nebija tik liels i. kâ šuodien (= vakar tik daudz kuoku neizcirta) Saikava.

Avots: EH I, 438

izcìrtums, ein abgehauenes, abgeholztes Stück Wald: izcirtumuos aug uogas.

Avots: ME I, 722

izdzirtiês [li. [išsigìrti], sich rühmen, prahlen: tautu dē̦ls izsidzīre, dižus radus turē̦damas Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: ME I, 732

I izir̃t, ‡ Subst. izirums "ausgetrennte [?] Stelle eines Hauses" BielU.

Avots: EH I, 451

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

II izirt (li. išìrti ), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., heraus-, hinausrudern (intr.): nuo krasta niedram i. vaļējā ūdenī.

Avots: EH I, 451

[II izirt, tr. und intr., hinaus -, herausrudern.]

Avots: ME I, 743

[III izirt Arrasch, Borchow, = iznirt: zivs izira nuo dziļuma.]

Avots: ME I, 743

izmir̃t, ‡

2) = nùomirt Stenden: saimnieks ļuoti slims; vai tikai neizmirs? ‡

3) verderben
(intr.; ?): kad gatavus linus neplūc, tad viņi sāk izmir̂t ² , - sakalst, paliek me̦lni Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) "?": kad tādi mēra gadi uznāca un visi izmirās ... Frauenb.

Avots: EH I, 466

izmir̃t (li. išmir̃ti), intr., aussterben; še atnāca panāksnieki, gaļas badu izmiruši BW. 19404. viss bij kluss kâ izmiris JK. V, 68. Refl. - tiês, in der Verbindung: badu izmirties, Hunger leiden: cik reiz esi badu izmiries A. XVI, 872.

Kļūdu labojums:
aussterben = aussterben; (mit badu) längere Zeit Hunger leiden

Avots: ME I, 772

iznirt (li. išnìrti), intr., hervortauchen: nuo tumsas iznirst apkārtnes priekšme̦ti Saul. iznira saule iz jūŗas MWM. VIII, 344. tikai šad tad iz miglas iznīra sādžas Vēr. II, 305. Refl. - tiês, [wiederholt, zur Genüge tauchen]: mēs mīlam iznirties MWM. VI, 813.

Avots: ME I, 776

izsirt: jāizsiŗ dižais Skrundas nuovads; ... izsīrām Re̦ndu Janš. Mežv. ļ. II, 400.

Avots: EH I, 479

izsirt Bers., izsiŗuot, tr., durchstreifen (von marodierenden Kriegsleuten, von Abenteurern, od. von Bettlern): edz, kur stalti kaŗa vīri, mani balti bāleliņi; izsiruši (Var.: izsīruši) tautu zemi, atve̦d tautu zeltenīti BW. 18628. atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama; izsīrusi svešu zemi, atve̦d jaunu malējiņu 18624.

Avots: ME I, 797

izšķir̃t, ‡

6) viņš neizšķiŗ BielU., er hat keinen Verstand.

Avots: EH I, 485

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

izvir̂t,

1): überkochen
(intr.) Ruj.;

4): auch Kaltenbr., Lubn., Meiran, Perwelk: lai izve̦rduot vienu pīli Pas. II, 149. izverd ēst! III, 120. ‡ Refl. -tiês, für sich auskochen
(tr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 496

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830

izvirtĩba ,* die Eenartung, Degeneration, Verkommenheit: nuo bē̦dām pārgāju izvirtībā Rainis. tautai drauduot izvirtība Plūd. dzejas izvirtība un panīkšana Teod.

Avots: ME I, 830

izvirtîgs ,* entartet, degeneriert, verkommen: izvirtīga dzīve MWM. VII, 326.

Avots: ME I, 830

izvirtne ,* die Variante: tautas dziesmu izvirtne Latv.

Avots: ME I, 830

izvirtnis ,* izvirtnieks *, der Wüstling, der Entartete, Degenerierte, die Ausgeburt.

Avots: ME I, 830

izvirtums ,* die Entartung, Ausgeburt: arī tuo nuosuoda kâ civilizācijas izvirtumu Vēr. I, 1548.

Avots: ME I, 830

jirt: auch Wessen, (mit ìr ² ) Oknist n. FBR. XV, 173, Saikava. Refl. -tiês: auch PrL, Saikava, Sessw. ‡ Subst. jīrējs, der Ruderer: Demin. acc. s. jīrējiņu BW. 1906 var.

Avots: EH I, 565

jirt Selsau n. BW. 31015, [jìrties ² Kreuzb.], = irt(ies), rudern.

Avots: ME II, 114

kapmir̃te, sedum purpureum Grünh.; vinca minor Konv. ²

Avots: ME II, 159

‡ ķirtêtiês (?) OB. "sich schmeicheln" (sic!).

Avots: EH I, 704

ķirtulis, der Schnepper (beim Aderlassen) N. - Sessau n. U., ķirtuoklis Oknist.

Avots: ME II, 385

‡ ķirtupelis Preekuln n. BielU., die Spitzmaus (sorex araneus).

Avots: EH I, 704

malˆkcìrtis MWM. VI, 947 od. malˆkcirtẽjs, der Holzhauer.

Avots: ME II, 558

mir̃t: auch Dunika; Ermes, Frauenb., Hasenpot, Lemb., Lems., Schnehpeln, Smilten, Trik., Wandsen, (mit ir̂ ² ) Ramkau, (prs. mir̃stu und mir̂stu ² ) Schrunden n. FBR. XIII, 99.

Avots: EH I, 818

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635

mirta. (unter mìrte II): auch (mit steigender Intonation) Kaltenbr.; mirtu vaiņadziņš BW. 24492, 1. nuo mirtiņas zariņiem BW. piel.2 5848, 1. Ein Demin. mirtiņa (mit steig. Int.) auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 818

*mirtans, zu erschliessen aus der Verbindung līdz mìrtanam ² Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, bis zum Tode.

Avots: EH I, 818

I mir̃te: kuopt līdz mirti Gramsden n. FBR. IX, 111.

Avots: EH I, 818

I mir̃te, [mìrte ² Prl.], der Tod: man jau mirte ne+maz nenāk PS. pīlē̦ni sprāgst cits pēc cita; kas tā par mirti, kas ne! Dond. [Umgebildet aus einem i- Stamm, vgl. li. mirtìs, la. mors, ai. mṛti-ḥ "Tod", čech. mrt "totes Fleisch auf Wunden".]

Avots: ME II, 635

II mìrte: auch (mit steigender Intonation) Oknist, Sonnaxt; miršu vaiņadziņi BW. 5959 var. dārza m. Rig. Strand, der Buchsbaum.

Avots: EH I, 818

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

mir̃tin, Adv., sterbend, zur Verstärkung von mir̃t: mirt miršu, māmulīte, nemiršu darba dienu BW. 1183.

Avots: ME II, 635

‡ mìrtne ² Kalz. n. Fil. mat. 28, = mìrte II.

Avots: EH I, 818

‡ *mirts, zu erschliessen aus der Verbindung līdz mìrtam ² Grawendahl, Saikava, Anna Dzilna 162, bis zum Tode.

Avots: EH I, 818

‡ netvir̂ts ² (li. netvìrtas ) NB., schwach: netvirta dzija.

Avots: EH II, 22

nìrt ² : auch (praes. nirstu ) Grawendahl, Saikava (mit ìr ² ), Dunika, Serbig., Smilt., Wenden (mit ir̃ ).

Avots: EH II, 25

nìrt ² [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745

‡ ņir̃ts NB., zornig, böse Kal.: ņ. suns.

Avots: EH II, 115

nùobir̃t [li. nubìrti], intr.,

1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;

2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.

Avots: ME II, 761, 762

nuodzìr̃tiês, sich vornehmen: viņš bija nuodzīries, viņu uz zaļumu balli uzskubināt DL. [kuo viņš nuodziŗas, tuo arī padara N. - Peb.]

Avots: ME II, 780

I nùoirt, tr., intr., wegrudern: pluostnieks nuoīra pluostu malā Zalkt. [Refl. - tiês,

1) weggerudert werden:
laiva nuoīrās nuo krasta Lis.;

2) zur Genüge rudern:
es šuodien dūšīgi nuoīruos Salis.]

Avots: ME II, 790

II nùoirt [li. nuìrti], intr., abtrennen Druw. [Ähnlich auch das Reflexiv: zeķei valnis nuoiries Ruj., Bauske. apkakle var viegli nuoirties nuo svārkiem C., Bers.]

Avots: ME II, 790

nùomir̃t, ‡ Refl. -tiês, sterben (perfektiv): māmulīte nuosamira Tdz. 49718.

Avots: EH II, 69

nùomir̃t [li. numir̃ti], intr., sterben (perfektiv): mirt es miru, nenuomiru BW. 27372. sieva nuomira nedēļās Neik. bē̦rni nuomira vē̦de̦ra lĩgā Kaudz. trīs dieniņas nezināju: piedze̦mamu, nuomirstamu, tautiņās aizve̦damu RKr. XVI, 141. Subst. nùomirums, das Abgestorbensein: tīklenes nuomirums Preip. 41.

Avots: ME II, 820, 821

[nùonìrt ^2, untertauchen Bers., Saussen, Kalnemois.]

Avots: ME II, 824

‡ nuosirt "?": vīrieši būs nuosirti, aizve̦sti pruojām un ierinduoti karaspē̦kā Janš. Mežv. ļ. II, 333.

Avots: EH II, 85

‡ nùosirtiês,

1) erschrecken
U. (unter sirties);

2) "nuobē̦dāties, nuorūpēties" Seyershof: viņš tad stipri nuosĩrās.

Avots: EH II, 85

nùošķir̃t, Refl. -tiês: dahinscheiden, sterben IMM. 1938 I, 556 (aus dem 17. Jahrh.).

Avots: EH II, 95

nùošķir̃t, tr.,

1) absondern, abtrennen, abteilen:
sijā auzas kumeļam, ar ruociņu nuoškirdama BW. 14576. mati nuošķirti ar celīti MWM. VIII, 43. bē̦rnu nuošķirt, oft mit dem Zusatz nuo krūtīm, nuo pupa, ein Kind entwöhnen: ja nuošķirts bē̦rns vēl kādreiz pupu dabūjuot, tad viņš liels būdams uotru varuot nuoskaust Etn. lI, 144;

2) unterscheiden:
gaisma tur spuodrāka, bet labāk nuošķiŗamas arī ē̦nas Vēr. II, 667. Refl. -tiês, sich absondern, sich abtrennen, auseinandergehen: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā? Kaudz. jē̦rs būšuot nuošķīries nuo aitu pulka LP. VII, 982. lai tik ļaudis nuošķiŗas Degl. it priecīgs nuošķiršuos, froh werde ich dahinscheiden GL.

Avots: ME II, 866

‡ nùošķir̃tĩba,* die Abgeschiedenheit: klusībā un nuošķirtībā dzīvuojis Janš. Dzimtene I ² , 109.

Avots: EH II, 95

nuošķir̃tne, der Verschlag, die Zwischenwand: gultas augstām nuošķirtnēm atdalītas viena nuo uotras U. b.

Avots: ME II, 866

‡ *nùostirt "?": māte, kas brida laidaru un gāja visuos darbuos, nuostirusi kâ kalpuone Jauns. Augšz. 51.

Avots: EH II, 91

nùovir̂t, ‡

3) siedend verdampfen
C., Dunika, Mesoten: zupa nuovirusi pa˙visam īsa.

Avots: EH II, 108

nùovir̂t [li. nuvìrti], tr., intr.,

1) abkochen, kochend abfärben:
ne nuo tevis (bē̦rza) sluotu griezu, nedz nuoviru dzīpariņu BW. 17705. ierauga daiļu, asinīm nuovirušu sievieti, ein mit geronnenem Blut bedecktes Weib RK.;

2) in den Bart brummen:
"lāga vīrs,"... nuovira nuo pakaļas. Subst. nùovirums, der Absud.

Avots: ME II, 888

pabir̃t, ‡

2) anfangen zu rieseln
Dunika: graudi nenāca un nenāca nuo mašīnas, bet, kad pabira, tad nāca lielā vairumā; ‡

3) sich einzustellen (zuzustossen) beginnen
Dunika: nelaimes pabira cita pēc citas.

Avots: EH II, 121

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8

[padzirtiês (li. pasigirti "sich loben") Zaravič, eine Absicht äussern C.: viņš padzīrās tuo padarīt.]

Avots: ME III, 22

I pa-ir̃t, intr., ein wenig locker, lose werden.

Avots: ME III, 34

[II pa-ir̃t, pa-ir̃tiês Salis, ein wenig rudern; (nach Verben des Könnens) rudern: nevarēja laivu pairt uz priekšu.]

Avots: ME III, 34

pamir̃t,

1): auch Tdz. 49403; ‡

2) sterben ("von einer grösseren Anzahl ausgesagt")
Auleja: brāļi bija, a tān brāļi pamira Auleja. te jau visi pamira Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 156

pamir̃t, intr., ohnmächtig, gelähmt werden, absterben, in einen scheintoten Zustand geraten: juo es e̦smu pamiris nuo tavas ruokas grūtuma Psalm 39, 11. viņam kājas gluži pamirušas A. XII, 369. (sieva) pusēm badu pamirusi BW. 33039, 2. mums viņa pamiruse (scheintot) izliekas LP. II, 39. Subst. pamirẽjs, der (die) Ohnmächtige, Scheintote; pamir̃šana, das Ohnmächtigwerden, Absterben, Gelähmtwerden; pamirums, die Lähmung: ģīmja pamirums Stari II, 34. dušas lietuo pret dažiem pamirumiem Konv. ² 724.

Avots: ME III, 71

panirt, intr., untertauchen: pīle panira zem ūdens.

Avots: ME III, 77

pãrbir̃t, intr., über etwas rieseln, fallen: ve̦cā tē̦va sirma bārzda par ābeli pārbiruse BW. 27290.

Avots: ME III, 150

‡ pãrdzir̃tiês Rutzau, sich überrnässig rühmen.

Avots: EH XIII, 199

I pãrirt, tr., hinüberrudern: laivu. Refl. -tiês, hinüberrudern (intr.): viņš pārīrās uz salu Dz. V.

Avots: ME III, 157

[II pãrirt, entzweigehen, sich entzweireissen, sich auftrennen: priekškars pāriris pašā vidū.]

Avots: ME III, 157

pãršķir̃t, tr., in zwei Teile, Hälften trennen: izstiep ruoku pār jūŗu un pāršķir! II Mos. 14, 16. kēniņš pāršķiŗ savu valsti uz pusi LP. V, 132. pāršķirt matus, scheiteln: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499. Refl. -tiês, sich trennen, entzweigehen: viņa raga brille pārškīrās uz diviem gabaliem MWM. X, 424. cirtu reizi Daugavā; pāršķīrās Daugaviņa VL. [abi nācēji pāršķīrās: dižais vedējs devās tieši pie Ādama, bet Guobzemis pagriezās pa papuvi sānis Janš. Dzimtene ² III, 41.]

Avots: ME III, 181

pãršķirtne,* ūdens pāršķirtne, die Wasserscheide Dr.

Avots: ME III, 181

pãrvir̂t: pārviruši rāciņi Dunika, Rutzau.

Avots: EH XIII, 216

pãrvir̂t, intr., überkochen.

Avots: ME III, 188

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

patvir̂ts ² Lautb., Dond., ziemlich stramm od. drall: p. diegs.

Avots: ME III, 126

pavirt, sich ein wenig öffnen: stāv vārtiņi paviruši RKr. X, 18.

Avots: ME III, 139

pìebir̃t,

1) hinzufallen, -fliessen, -rieseln:
kas piebira man (was gewann ich) rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? BW. 111;

2) vollrieseln, -fliessen:
smiltīm kājas piebira Vēr. II, 91. piebirst man pilna sauja ... asariņu BW. 17358. grāvis piebiris lapām Kaudz. M. 2. kalni un lejas piebirst baltas sudraba rasas Vēr. II, 260;

3) (ungewöhnlich) = piebērt (vielleicht wegen des phonetischen Zusammenfalls der Infinitive piebirt und piebērt in infl. Mundarten): dievs piebira tās naudas Zbiór XVIII, 483.

Avots: ME III, 239

pieir̃t, an-, heranrudern.

Avots: ME III, 253

pìešķir̃t,

1) frennend, teilend hinzufügen, zuteilen:
Lejas-Kārļi (Gesindename) nuode̦guši un nuo tās reizas piešķirti pie Kalna-Kārļiem LP. VI, 38;

2) zuteilen, verleihen, bescheren:
Laima piešķīruse tam meitiņu LP. III,- 79. Laima piešķiŗuot viņas guovīm daudz piena BW. III, 1, 22. es tev piešķiršu tādu sevišķu spē̦ku, ka ne˙viens tevi lai nesare̦dzē̦tu LP. V1I, 611. piešķirt miesai darbības jeb kustības spēju Antröp. XXI, 665. nelieli luoki un tievi stabiņi piešķiŗ dažām skudru te̦lpām ļuoti smuku izskatu A. XX, 364. Refl. -tiês, sich hinzutun, sich vereinigen: citi piešķīrās krieviem Kundz. Kronv. 169.

Avots: ME III, 300

pìevir̂t, intr., anbrennen (beim Kochen) : pieviris virums LP. V, 135. jāmaisa katls, lai nepieve̦rd biezputra Janš. Dzimtene ² III, 294. katls jau pieviris, ist schon angesotten Für. I (unter katls ). Subst. pievirums, Zutat zu einer Speise B. Vēstn.

Avots: ME III, 311

‡ pirtažas BW. 1445 var., = pirtīžas (1, 2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

‡ pirteklis Setzen n. BielU., ein Frauenhemd, das oben fein, unten grob ist.

Avots: EH XIII, 239

‡ pirtene Schnickern u. a. n. FBR. XVI, 144, eine Deminutivform zu pìrts.

Avots: EH XIII, 239

pìrtenieks (unter pìrtiniẽks): pirtenieka dēliņam BW. 11649; fem. pirtenìece BW. 14872.

Avots: EH XIII, 239

pirtice, pirtica Wid., Abbadung eines neugeborenen Kindes St., Bergm. n. U. pirtičas "?": pirtičas, pirtičas! ej, māmiņa, kaimiņuos! vai būs dē̦lus, vai būs meitas ve̦cā māte atne̦suse? BW. 1261.

Avots: ME III, 228

pìrtiniẽks: uotra vīra pirtiniece ("?") BW. 10227, 2 var.

Avots: EH XIII, 239

pìrtiniẽks, pirteniẽks Biel. H. 110, = pirtnieks.

Avots: ME III, 228

pirtišas: vēl atlika citu gadu pirtišām BW. 25526.

Avots: EH XIII, 239

pirtišas Upīte Medn. laiki, = pirtīžas 2.

Avots: ME III, 228

‡ pirtīši BW. 1445 var., = pìrtīžas (2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

pìrtīžas,

2): kuo es kaušu pirtižām BW. 1141 var.; bē̦rna resp. kumeļa p. Saikava, ein Schmaus nach der Geburt eines Kindes resp. eines Füllens
AP.: pirtīžās neaice̦nāja, tāļ rauguos ar negājām AP.

Avots: EH XIII, 239

pìrtīžas N.-Peb., Vank., Druw.,

1) "das Baden in der Badstube vor der Geburt"
Alksn.-Zund.;

2) Wochenbettschmaus
AP. n. U., Blieden n. Etn. I, 138, "kūmās salasīšanās" N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411. rauguos iešanu saucuot citur par pirtižām BW. I, S. 117. kumeļa pirližās Kaudz. M. 102;

3) "saru pēršana bē̦rniem pirtī (savienuota ar mieluošanuos)" Kokn. n, Etn. III, 33;

4) "durch einen Kauf oder Verkauf veranlasstes Zechen"
Nötk.

Avots: ME III, 228

‡ pirtkurīši Für., = pirtskurīši (rudmieses, rötfiche Pilze).

Avots: EH XIII, 239

pìrtniẽks: ein Badstüber (der in der Badstube wohnt) Lng. (unter pērt); pirtniecei (Var.: pirtniekam) skaista meita BW. 14429. pirtnieka māmuliņa 5373.

Avots: EH XIII, 239

pìrtniẽks, ein Badstüber, Einlieger, Einwohner U.: kalpiem, vaļiniekiem, pirtniekiem un iebūvniekiem A. v. J. 1899, S. 182.

Avots: ME III, 228

pìrts, -s: p. kūpēja BW. 1085, 2. pirti kūra 1085; ein nom. pirte 33364 (aus Strutteln); Demin. pirtiņa BW. 1281 u. a., pirtīte (mit ir̂ ² ) Frauenb.; BW. 22323 (aus Rudbaren). - Zu li. pirtìs s. auch Skardžius Gimt. Kalba II, 89 f.

Avots: EH XIII, 239

pìrts, -s (li. pirtis, aruss. nьpmь dass.), die Badstube; das Bad, Schwitzbad: Sprw. ne ik˙katrs, kas pirtī dzimis, pirti pruot kurināt, die Geburt tut's nicht U. tur tev laba pirts kurināta, da wirst du eine derbe Strafe erhalten U. aukstā pirtī pērienu dabūt RKr. VI, 618. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas. iznīksti, kâ pirts gars! tas pirtī˜, tas baznīcā (sagt man von einem ärmlichen Menschen). pirts - saimes veselība. karstu pirii dabūt, Prügel bekommen Alm. kāda tam bij karsta pirts, welche heisse Qual musste er erdulden (vom Heilande gesagt) U. pirtī iesviest, in die Brake tun, ausschiessen (vom Flachse z. B.) Bergm. n. U. pirti kurt, die Badstube anheizen. tai jau vajadzēs pirti kurt od. tai pirtī jābrauc, sagt man von einer Frau, die bald gebären muss. lai nabags, pirtī ticis, tūlīt nekāptu lāvā A. XX, 198. Zu pērt.

Avots: ME III, 228

‡ pìrtsaûgša, der Raum zwischen der Decke und dem Dach einer Badstube: pakacējusēs uz pirtsaugšu Janš. Bandavā II, 118.

Avots: EH XIII, 239

‡ pirtskuriķis Sussikas, ein gewisser Pilz (mit schwarzer Oberfläche).

Avots: EH XIII, 239

pìrtskuris LP. VII, 465, der Badstubenheizer Blieden n. Etn. I, 85. pirtskures Kurs., pirtskurīši, rötliche Pilze Neik. n. U., Für. I.

Avots: ME III, 228

pìrtskūris, der Badstubenheizer: pirtskūris aiziet pie ve̦cmātes un lūdz tuo pirtī Etn. II1, 186.

Avots: ME III, 228

pirtskurīši (unter pìrtskuris): boletus variegatus Schlampen.

Avots: EH XIII, 239

pìrtsprìekša, der Ort vor der Badstube Plūd. Rakstn. I, 113.

Avots: ME III, 228

pirtssluôta, der Badequast: izslauka ar pirtssluotu istabu Balss. sieviņa sasēja sev pirtssluotas, ka varētu svē̦tvakarā izpērties Lautb. Luomi 196.

Avots: ME III, 228

pirtuža, = pirts: tie var sakumpt savā pirtužā Alm.

Avots: ME III, 228

sabir̃t,

3): (fig.) kad atvērās durvis un suoļi sabira pa istabu Jauns. R., dz. un j. 82.

Avots: EH II, 396

sabir̂t, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen, verwittern:
mūŗi sabira LP. IV, 17. var apsūnuot un sabirt tie pieminekļi Vēr. II, 602. sivē̦ns sabiris par lielu čupu naudas LP. VII, 1033. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs jau sabiruši (ob sie auch schon nicht gestorben ist)? Kaudz. M. 3;

2) fig., niederkommen:
Priclīze viņnedēļ sabira, viņai atnāca jauni dē̦li Dond.;

3) fallen, niederrieselu
(auf mehrere Subjekte bezogen): sabira sniega pārslas Vēr. II, 50, upē zīles sabirušas BW. 2800, 4.

Avots: ME III, 593

sacirtât, tr., locken, kräuseln: matus Dr.; A. v. J. 1900, S. 496. Refl. -tiês, sich aufkräuseln (vom Haar) Dr., Salisb.

Avots: ME III, 603

‡ sadir̃t Bixten "aiz nuoguruma sarauties": gaidīdams stāv sa˙dīris. Refl. -tiês (mit ir̃) Neuenb., in eine schlechte Stimmung geraten.

Avots: EH XVI, 403

sadzir̃tiês: sadzīrās tautas dē̦ls mani mazu audzināt Tdz. 49228.

Avots: EH XVI, 406

sadzir̃tiês, sich rühmen, prahlen: div[i] bagāti sadzīrās (Var.: lielījās) ziemu ciest, nenuosalt BW. 27957, 3.

Avots: ME III, 621

sa-ir̃t, intr., sich auf-, lostrennen, zerbröckeln, zergehen, zerfallen: kaut kas paliekas, kas nesairst, nesagŗūst JR. VII, 108. pluosts te saira Kleinb. st. 9. lika ruoku pie sairušās kaŗavīra ce̦pures Ezeriņš Leijerk. II, 8. buŗas sairs, irkļi satrunēs. katra šķira pie viņa zārka redzēja savas sairušās cerības De̦glavs Rīga II, 1, 3,32. nakts sairst sirmuos putekļuos Duomas I, 718.

Avots: ME II, 637

samirt, längere Zeit im Sterben sein: tie samira 3 dienas un naktis (sie starben ganze 3 Tage und Nächte lang) Anekd. 101.

Avots: ME II, 686

sanirt, intr., untertauchen (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): putni saniruši viļņuos.

Avots: ME II, 693

sasirt, mit Sand überführen U.: vē̦tra sasīra pļavas. Refl. -tiês, (sasĩrtiês Allend, n. U.),

1) mit Sand überführt werden; womit bedeckt werden
U,: bārda jau tāda sasīrusies U.,

a) der Bart fängt an zu wachsen,

b) der Bart ist voll Staub geworden (bei der Flachsarbeit);

2) erschrecken
Ruj., Salisb. n. U.

Avots: ME III, 729

I sasirt, Refl. -tiês,

1): sasīrušies mati Spiess, verwühltes Haar.

Avots: EH XVI, 446

‡ II sasirt, kriegerische Streif- od. Raubzüge machend erbeuten: izsīrām Re̦ndu; tur sasirtuos puišus nuovedām Talsuos Janš. Mežv. ļ. II, 400.

Avots: EH XVI, 446

sašķir̃t, ‡

3) zum Aufziehen aussondern
Dunika: s. teļus. Refl. -tiês, ‡

2) sich zerteilen:
sabiedrība, pulciņuos sašķīrusies, spēlēja kārtis Līg. medn. 66.

Avots: EH XVI, 454

sašķirt,

1) (Lieder im Gesangbuch an verschiedenen Stellen) aufschlagen:
tē̦vs e̦suot dziesmas jau sašķīris Janš. Bandavā II, 2I7;

2) zerteilen:
s. luopus divi pulkuos Jürg. - Refl. -tiês, die durch sašķir̃t 1 hergestellte Lage verlieren: man grāmata sašķīrās.

Avots: ME III, 756

satirt "?": saviju viju, satiru taru RKr. VII, 1008.

Avots: ME III, 763

‡ satvirtinât, härten, fest werden machen (perfektiv). Refl. -tiês, hart, fest werden (perfektiv): tas satvirtinājies cīņā un pašpaļāvībā saviem spē̦kiem Z. Mauriņa Saules meklētāji 13.

Avots: EH XVI, 459

savir̂t,

1): savirusi putra Mar.; ‡

2) in einer siedenden Flüssigkeit umkommen:
ķēniņš ielīda virušā pienā un savira Pas. VII, 42.

Avots: EH XVI, 466

savir̂t, tr. und intr., zusammenkochen, durchkochen LKVv.: savirt sēnes Bauske. - Subst. savirums,

1) "?": manā dvēselē bija tāds savirums Stari II, 940;

2) = savārījums: kāpuostu un kartupeļu savirums N. - Peb.

Avots: ME III, 789

‡ sazvirt Stenden, sich seitwärts hinneigen: būda sazvirusi.

Avots: EH XVI, 468

*I sir̃t, zu erschliessen aus atsir̃t "wiederwachsen"; zu sērties "das Haar werfen"?

Avots: ME III, 847

*II sirt: "schlammen, sērt" Kalz. n. Dabner; "an-, wegspülen, sērēt" Segew.: tur tiek grauzts un sirts. ūdens slīd sirdams gar pakalnu. tur siŗ klāt.

Avots: EH II, 489

*II sirt, zu erschliessen aus sasirt "mit Sand überführen"; zu sērt II.

Avots: ME III, 847

III sirt,

1): kur tad nu viņi sir̃s pruom? AP. lielkunga sūtīti sīrēji nu jau uotru nedēļu siŗ pa Re̦ndu ... sīrēji aizveda pa dižceļu četrus vīrus pruojām. talab nu visi, kas e̦sam siŗamuos gaduos (in den Jahren, wo man mit Gewalt unter die Soldaten gesteckt werden kann),
slapstāmies Janš. Mežv. ļ. II. 422. sirdams visus jaunākuos vīriešus kaŗa klausībā 288. sievas (acc.), kam nav bē̦rnu, siršuot kaŗa darbu stradāšanai 289. ‡ Subst. sīrums, eine gewaltsame Rekrutierung: pirmais s. nuotiekuot jau šinī nedēļā Janš. Mežv. ļ. II, 288; ‡ sīrējs (s. oben noter sirt 1), ein Teilnehmer an einem Streifzug, auf dem man junge Männer gewaltsam rekrutiert Janš. Mežv. ļ. II, 332; sĩrēji AP., = sīrāji.

Avots: EH II, 489

III sirt, siru, sīru U.,

1) kriegerische Streif- und Raubzüge machen
U.; verheeren (sir̃t Treil. nar. p. № 155);, Jagd machen Bergm, n. U.; umherschwärmen U.; besuchen, schmarotzen Biel. n. U.: ej pruojām, karā māte, ved pruojām karu savu! vakar sīra, šuodien sīra manus baitus bāleliņus BW. 26118;

2) ruozes sirt "Rosen pflücken (?)"
Bergm. n. U.: tautas gāja ruožu sirt (etwa: erbeuten; Var.: tautas jāja ruožu dārzu) BW. 13527, 7 var. Nebst siris und se̦ruôt I 2 wohl zu li. sarióti "verwüsten, plündern", apsìrti "umgamen" [anders darüber F. Specht KZ. LV, 22 f.], nusãręs "nusrutęs" (s. Büga KSn. I, 280), ir. sirim "mache einen Streifzug, plündre, suche ab" (s. K. Meyer Berl. Sitzungsber. 1918, 627), kymr. herw "Landstreicherei", al. sárati "fliesst, eilt, jagt wornach", gr. ο'ρμή "Anlauf" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 497 f., Brugmann IF. XIX, 383 und XXXII, 5, Boisacq Dict. 716. Vgl. auch sẽrt II.

Avots: ME III, 847, 848

sir̃ties, siŗuôs od. sir̃stuôs, sīruôs Karls.,

1) sich ärgern, zümen:
nevajaga uz mani sir̃ties Janš. Dzimtene ² I, 289. es uz tevi . . . nesirstuos un ne˙kad nee̦smu sīrusēs ebenda;

2) erschrecken
(intr.) Neik., W.-Livl. n. U. In der Bed. 1 ist sirties wohl eine Neubildung (z. B. nach mirstu: mirt) nach dem prs, sirstuos für *sirsties (prt. *sirduos), vgl. sirstīties. In der Bed. 2 zu sērmelis?

Avots: ME III, 848

šķir̃t: prt. šķiru Mahlup, ‡

6) "?": šķẽ̦rsu braucu pār Daugavu, šķīru leišus maliņā; nuo tā leišu šķīrumiņa kļūst man leišu līgaviņa BW. 22474. "7532" ME. IV, 45 (unter šķir̃tiês 2) zu verbessern in "7533".

Avots: EH II, 638

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

‡ *šķirtava (od. *šķirtav(i)s?), der Scheitel: uz viņa galvas schirtouwe (acc. s.) kritīs Getzel Psalm 7.

Avots: EH II, 638

šķirtene, der Scheitel: matus ar šķirteni nē̦sāt. meitas augstiem matu uzsukājumiem, dažādām šķirtenēm Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 46

šķirtĩba* Celm., die Getrenntheit, Geschiedenheit: mantas šķirtība Konv. ² 2381.

Avots: ME IV, 46

šķir̃tin, zur Verstärkung von šķir̃t: veikls strādnieks, kam darbs šķirtin šķīrās Janš. Dzimtene ² I, 475.

Avots: ME IV, 46

šķirtne,

1): auch (mit ìr ² ) Fest;

2): (= šķir̃ba

1) iespraust nazi škir̃tnē AP. zuobu šķirtnītē (Var.: šķirbiņā) vēža kāja karājās BW. 20348, 1; ‡

7) der Scheideweg (?):
malkas ceļi, kur šķirtnēs gan viegli pavērsties nepareizi A. Upītis Laikmetu griežos II, 149.

Avots: EH II, 638

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

‡ šķirtuve Strods Par. vōrdn. 170 "?".

Avots: EH II, 638

‡ *spirt, zu erschliessen aus ‡ iespirt.

Avots: EH II, 552

spirts, -a (bei U.) od. -s (Glück Ruth 2, 16), der Kornhaufe. Nach Būga Aist. Stud. 87 mit dissimilatorischem p aus t (wìe auch in stirpa) aus stirts; oder zunächst umgestellt aus *stirps, = stirpa?

Avots: ME III, 1000

‡ II spir̃ts, Spiritus.

Avots: EH II, 552

‡ spirtus Bw. 21126, = ‡ spir̃ts II.

Avots: EH II, 552

stāvcirtu (gen. pl.), mit aufrecht stehenden Locken; stāvcirtu gaišiem matiem Brigader Daugava I, 1078.

Avots: ME III, 1052

‡ *stirt, zu erschliessen aus ‡ *nùostirt.

Avots: EH II, 581

stir̃ta (li. stìrta "ein Haufen Heu, kūgis; [ poln. ] bróg") Schujen, Hofzumberge, stirta ² Setzen, stir̂ta Kl., Sussei, Sauken, Sehren, Gr. - Buschh., stirta U., Spr., Schlossberg, Tirsen, Lennewarden, Römersh., Stelp., Daudsewas, Stockm., Sonnaxt, Holmhof, Selb., stirts U., stirte St., Ledmannshof, = stirpa: sìena (Setzen, Holmhof, Kl. - Salwen, Römersh., Stelp., Hofzumberge, Schujen), labības (Römersh., Selb., Holmh., Konv. ² 3322), salmu (Schujen, Hofzumberge, Stelp.), ābuoliņa (Holmhof, Römersh.), zirņu (RKr. VII, 1438, Erlaa n. Pas. I, 355) stirta. šuogad labību krausim stirtās Holmhof. nuo zariem bij sakrauta stirta Apsk. v. J. 1903, S. 448. zem šīs stirtas ir dābuols iznīcis Römersh. Nach Būga KSn. I, 286 nebst ai. stṛtá-ḥ "hingestreut" u. a. zur Wurzel von stirinât (s. dies); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 28.

Avots: ME IV, 1074

stirte (unter stir̂ta): siena stir̂tes Selb. n. FBR. XX, 73.

Avots: EH II, 581

svirte Pas. I, 224 (aus Arrasch), ein Hebel, Hebebaum Kronw. n. U.: muļķītis pagrābj labu svirti un gāž... egli nuo saktrēm LP. V, 390. ve̦lni ņē̦mušies ar svirtēm laukā svirāt krē̦slu VII, 262. paliek svirti akmenim apakšā 707, dzelzs svirte 254. pārlikt svirti pār ve̦zumu IV, 7. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162

I švirte, ein Viertel: kādu maģu švirtes jūdzi LP. VII, 425. Zunächst aus li. čvìrtis dass.

Avots: ME IV, 117

II švìrte ² , ‡

2) = svirte Dunika: ar švir̂tēm ² ceļ balkus.

Avots: EH II, 662

II švìrte ² gt; ostle. švierte Salwen n. U., švìrts ² Nerft, = svirts: akas švierts (< švirts) Jauns. Balt. grām. I, 14.

Avots: ME IV, 117

svirtenis Wid., = svirkstenis.

Avots: ME III, 1162

svìrts ² auch Wessen.

Avots: EH II, 619

svìrts ² -a Gr. - Buschh. od. -s (li. svirtis) Warkl., der Brunnenschwengel: akai pielikta jauna svirts; ar ve̦cuo svirti vairs nevarēja ūdeni izvilkt Warkl. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162

I tirt Erlaa n. U., tirstu, tiru, = irt II: svārki tirst der Rock trennt sich auf (in den Nähten) U. Andern Personen aus Erlaa jetzt unbekannt; vielleicht aus atirt (als* at-tirt aufgeiasst) entnommen.

Avots: ME IV, 197

II tirt

1) = tirst L.;

2) ausfragen; in Erfahrung bringen
L.; in dieser Bed. identisch mit dem gleichbed. li. tìrti:

3) zu erschliessen aus satirt. Zur Bed. 2 vgl. Trautmann Wrtb. 324 und Būga KZ. LII, 275.

Avots: ME IV, 197

tvirt "?": drūmā Erebā būs vaļa visiem ilgus gadus tvirt Latv.

Avots: ME IV, 291

tvirtĩba, die Festigkeit, Sicherheit, Verlässlichkeit U. Vgl. li. tvirtybė "Festigkeit".

Avots: ME IV, 291

‡ tvirtinât, festigen: vajag daudz tvirtinātas gribas K. Raudive Pārperson. un person. 82. sirds cēlums, kuo tvirtina īsti suomiskais sīkstums Daugava 1939, 258.

Avots: EH II, 710

tvirtne,* das Behältnis (?): sē̦rkuociņa rāviens gar tvirtnes malu A. Brigader Daugava I, 13.

Avots: ME IV, 291

tvir̂ts ² (li. tvìrtas "fest") Bauske, Dunika, Rutzau, stark, fest U.; prall Dr.; drall; fest (im Gegensatz zu "flüssig"): skābe, caur kuo tas tiek ciets (tvirts) Mzv. m. 8. sūduos (tvirtajuos izme̦tumuos) 42. tvirts ēdiens (eine feste Speise) Römershof. tvirti (drall) diegi Kursa. tvirta (drall gesponnen) dzija Bauske. tvirta drēbe, fester, gut vorhaltender Stoff Rutzau. tvirts strādnieks, ein starker Arbeiter Kurl, n. U. tas cilvē̦ks ir diezgan tvirts Rutzau. ruokas tvirtiem stiepieniem Stari III, 21. nav tam cilvē̦kam reālistiski tvirta skata Druva I, 1539. ļauj man tvirtu mērķi! Rainis Zelta zirgs ;59. - Subst. tvirtums, die Tüchtigkeit, Festigkeit U., die Prallheit, Drallheit: aude̦kla, gruožu tvirtums N.-Bartau. lai ... duotu pavedienam vajadzīguo gluduo tvirtumu JR. VII, 71. krūtis... pilnā tvirtumā it kâ jaunai skuķei Janš. Dzimtene ² I, 434. tam trūka vēl skaudra tvirtuma un brieduma Druva III, 456. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 291, 292

uzbir̃t, Refl. -tiês Dunika, unversehens aufgestreut werden: man uzsabira par daudz sāls.

Avots: EH II, 718

uzbir̃t (li. užbìrti), (auf etwas) aufstreuen (intr.), aufrieseln, auffliessen: smiltis uzbira uz grīdas. mutīte kâ uzbirusi maguoņlapa Ezeriņš Leijerk. I, 145.

Avots: ME IV, 317

uzcirtât, uzcirtinât Ruj., kräuseln, locken (perfektiv), auflocken: matus.

Avots: ME IV, 321

uzcirte̦n, Adv., im Überfluss, zu viel: zupai sāls ir uzcirte̦n (uzcirte̦nāk) Vīt.

Avots: ME IV, 321

uzcirte̦ns "salzig" KatrE.: zupa ir uzcirte̦nāka (zupai sāls ir uzcirte̦n) Vīt.

Avots: ME IV, 321

uzcirtîgs,

1) sich fein zu kleiden liebend, putzsüchtig
Adl., Autz, Baldohn, Bers., Dunika, Erlaa, Gemauerthof, Lennew., Mar., Nötk., Peb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sepkull, Sinolen, Smilt., Sonnaxt, Wain.; "le̦pns" Plm., Smilt.: uzcirtīga meita;

2) eingebildet, rechthaberisch
Erlaa, Vīt.;

3) "sich gehörig kleidend und betragend"
Ogershof;

4) "im Notfall tüchtig durchscheltend"
Ogershof.

Avots: ME IV, 321

uzcirtinât (unter uzcirtât), ‡ Refl. -tiês Lemb., sich (dat; das Haar) locken: viņa glīti uzcirtinājusies.

Avots: EH II, 720

uzdirtiês (?), sich erdreisten Wid.; zu verbessern in uzdzirties?

Avots: ME IV, 325

uzdzirtiês,

1) sich vornehmen:
kuo viņš uzdzīries, tas nav vairs gruozāms Nötk., N. - Peb.;

2) = uzcerêt 1: šis bij šuo meitu tâ uzdzīries, ka ne˙kas nelīdzēja N. - Peb.

Avots: ME IV, 328, 329

I uzir̃t, hinaufrudern (tr.), stromaufwärts rudernd hinschaffen: Laivu uzirt pa straumi uz augšu. Refl. -tiês (li. užsiìrti "sich hinaufrudern"),

1) hinaufrudern
(intr.), stromaufwärts rudernd hingelangen: ar muokām uzīrās pret straumi līdz tai vietai. ar laiviņu uzīruos silienē irbes šaut BW. 11111, 5 var.;

2) man laiva uzĩrās uz akmens, beim Rudern stiess mein Boot versehentlich auf einen Stein.

Avots: ME IV, 336

II uzirt, sich auf-, lostrennen (perfektiv): man svārku šuva uzirusi.

Avots: ME IV, 336

uznirt, auftauchen (eig. und fig.): nuo ūdens uznira ruonis. viņam uznira patīkamā duoma, ka... Dz. V.

Avots: ME IV, 362

uzšķir̃t, (ein Buch) aufschlagen U.: uzšķirt grāmatā me̦klē̦tuo vietu. ņe̦m dziesmu grāmatu un liek tuo ar nazi vai virbu uzšķirt Etn. II, 141. Refl. -tiês: man uzšķīrās neīstā vietā, versehentlich schlug ich (im Buch) die falsche Stelle auf. kâ pirmais viņam uzšķīrās stāsts par dzirnavām Purap. J. str. 23.

Avots: ME IV, 389

uzvirt,

1): mirkļiem ... mutulis uzvira (brodelte auf)
līdz pat krūtīm A. Upītis Kailā dzīvība 174.

Avots: EH II, 739

uzvirt (li. užvirti "uzvirt" Miežinis),

1) aufkochen
(intr.) - Wid., Dunika, Golg., aufbrodeln Dr.: sēnes jau uzvirušas Golg. zupai vajag uzvirt Dunika;

2) aufkochen
(tr.): uzvirt ūdeni Bauske.

Avots: ME IV, 399

‡ vecpirts, -s BW. 14506, die alte Badstube.

Avots: EH II, 767

I vir̂t,

2): auch Līvāni; ve̦rdamais nams Kaltenbr. pienā virta putra Iw. desmit vir̂tu uolu Pas. X, 239 (aus Lixna). virs ēst XI, 326;

3): gada tirgus vira un mutuļuoja Janš. Dzimtene I, 364. Subst. virējs: biezputras virēju (acc. s.) BW. 18651.

Avots: EH II, 789

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr ² ) Kl., Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. ² 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617

II virt, vìru, vīru, = ir̃t I: virat (Var.: iriet) laivu, bāleliņi! BW. 14307, 3 var. virat (Var.: irat) laivu, dieva dē̦li! 33969, 2 var. Vgl. li. vaĩras "Ruder", worüber Būga Aist. Stud. 154.

Avots: ME IV, 617

III vìrt ² Mar. n. RKr. XVII, 132, Bers., Golg., Mahlup, N.-Schwanb., Warkh., = ir̃t II Salis: drēbe virst N -Schwanb. svārkiem šuves virst Mar. n. RKr. XV, 144. zeķe virst Kalnm., Nötk.

Avots: ME IV, 617

IV virt, zu erschliessen aus pavirt. Zu vērt.

Avots: ME IV, 617

vìrtadziêne ² Gr.-Buschh., = virkne, virtene: sīpuolu virtadziene Gr.-Buschh. dzērves iet virtadzienēm ebenda.

Avots: ME IV, 617

‡ vìrtadzine ² Kalupe n. FBR. XVIII, 38, = vìrtadziêne ² ?

Avots: EH II, 789

‡ vìrtàne ² Liepna "?": v. nuo liepas vai kārkla lūkiem ganam ple̦cuos pakārta.

Avots: EH II, 789

vìrtedzene ² Sussei, = virkne.

Avots: ME IV, 617

vìrtedzenis ² Kreuzb. "nuoplē̦sta liepas vai kārkla lūka saritinājums".

Avots: ME IV, 617

‡ vìrtedzine ² Kaltenbr., Oknist, = vìrtadziêne ² .

Avots: EH II, 789

vir̃tene AP., Ramkau, (mit ìr ² ) Bers., Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Schwanb., = virkne, Aneinandergereihtes, die Reihe Wid.: virtenē vērt B. Vēstn. kliņģeru virtenīte A. XX, 269. zirgs... sapurināja visu zvārguļu virteni Duomas III, 513. sagšās, izmarguotās sarkankreļļu virtenēm R. Kam. 93. putni virtenēm vien iet . . . uz siltām zemēm Mar. n. RKr. XV, 144. citi tam iet virtenē pakaļ BW. IlI, 1, S. 96. brauktu caur baznīcē̦nu virteni Niedra A. v. J. 1898, S. 168, zē̦ns... metis lūku virteni pār ple̦ciem Anekd. 49. mākuonīšu virtenēm V. Egl. JR. IV, 30. tuoņu virtene Konv. ¹ 922. nuotikumu virtene A. XXI, 87. ve̦se̦la virtene raibu . . . piedzīvuojumu A. v. J. 1899, S. 81. viņš . . . sāka bērt lielu virteni vārdu Vēr. II, 1201. Zu vẽrt "reihen".

Avots: ME IV, 617, 618

I virtenis: "sasit" ME. IV, 618 zu verbessern in "sasiet".

Avots: EH II, 789

I virtenis, = virtene: sīpuolus sasit virteņuos Fehteln.

Avots: ME IV, 618

II virtenis,

1) der Wirbel, Strudel:
straume viņu . . . rāva pruom virtenī A. Brigader Daugava I, 304. klusu balsu virtenis tavuos dvēseles dziļumuos Druva I, 684;

2) virteņi "apvārīti gaļas pīrādziņi" Freudenberg.

Avots: ME IV, 618

virtiens, der Wirbel: e̦ze̦ra virsu kuļ viesuļa virtiens Vēr. II, 386. Zu virst I.

Avots: ME IV, 618

virtiês, sich mehren (?): lai virtuos mantelītes kâ skudrītes pūlītī BW. 18179, 2. Vgl. virst I, 2.

Avots: ME IV, 618

‡ *virtinât, zu erschliessen aus atvirtìnât.

Avots: EH II, 789

virtine: mit ìr ² Lixna.

Avots: EH II, 789

virtine, = virtene: ve̦se̦la virtine zemnieku brauce Pas. III, 102 (aus Atašiene). dē̦ls sèja . . . lakstiņus un sasēja garu, garu virtini V, 197.

Avots: ME IV, 618

virtins, eine Speise, bestehend aus gekochtem ungegorenem Brotteig, der mit Butter gegessen wird Oberkurl. n. Etn. II, 17. Zu virt I.

Avots: ME IV, 618

virtne H. Eldgasts Vižņi 67, = virkne, virtene.

Avots: ME IV, 618

‡ vìrtūne ² , = vir̃tene: brauce panāksnieši - gaŗa, gaŗa virtūnīte Tdz. 58693.

Avots: EH II, 789

virtuve,

2): Garküche
Pēt. Av. II, 25.

Avots: EH II, 789

virtuve (li. virtuvė˜ "Küche")

1) eine Räumlichkeit zum Wäschewaschen
AP., Freudenberg;

2) die Küche.

Avots: ME IV, 618

virtuvnieks,* der Koch: krauklis,... kam virtuvnieki labprāt izmeta . . . kaulus Veselis Netic. Toma mīlest. 35; f. virtuvniece Kaudz. Jaunie mērn. laiki II1, 33; A. Brigader Daugava I, 688, die Köchin.

Avots: ME IV, 618

‡ ze̦ltcirte* eine mit goldigen Locken.

Avots: EH II, 803

zvirt (?),

1) "zvē̦ruot" Wid.: jau zizlis gaišā kvēlē zvirst Asp. MWM. v. J. 1897, S. 482;

2) ausstrahlen (?):
tâ auga viņa - zvirdama gan gaismu, gan siltumu U. b. 110, 16. viņa mūžam mīļuo smaidu zvirdama aplaimuo tuo 44.

Avots: ME IV, 778

[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.

Avots: ME II, 63

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizkurinât, tr., anheizen anzünden: krāsni, pirti, pīpi; auch aizkurt.

Avots: ME I, 34

àizuôst,

1) : suņi aizuoda pirts sluotā ve̦lnu Pas. III, 320.

Avots: EH I, 60

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63