izgàidît, tr., lange erwarten: steidzies, meitu māmuliņa! es nevaru izgaidīt BW. 16895. Gew. refl. - tiês, lange Zeit vergeblich warten: brāļa vien izgaiduos velti IV, 154. velti izgaidījusēs uz preciniekiem Aps. tē̦vs izgaidās vienu mēnesi, uotru LP. V, 265.

Avots: ME I, 735

izgaidît, ‡

2) "auswarten"
(galu sagaidīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 446