izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773

izmĩt

1) (vom Geschlechtsakt):
gailis ir izminis vistiņu Jaun. Ziņas 1927 vom 5. Februar; ‡

3) (eine ganze Reihe von Objekten) zertreten
Le. Leseb.

Avots: EH I, 467