izmugurēt

izmugurêt, izmuguruôt, tr.,

1) zum besten haben, foppen, anführen
PS.: tas jau mani var izmugurēt Latv. studējis, kâ citus var izmuguruot Dok. A., Druw., Adsel, Serb.;

2) durchbleuen:
viņu labi izmuguguoja Bers., Adsel, A. XIV, 479.

Avots: ME I, 773