izraudāt
izrâudât,
1) tr., ausweinen, sich aus dem Kopf weinen, verweinen:
savas (Var.: visas) acis izraudāju BW. 29138. varē̦tu acis izraudāt A. XXI, 492. Līze staigāja apkārt izraudātām acīm A. XX, 566. bāli vaigi izraudāti BW. 4518;
2) vergiessen:
ve̦cāki vai visas asaras grib izraudāt JK. V, 143, RKr. VII, 52. Refl. - tiês, sich aus -, abweinen: lai Laimīte izsmejas, lai Nelaime izraudas BW. 1220. izraudāties caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchweinen Duomas II, 253.
Avots: ME I, 789
1) tr., ausweinen, sich aus dem Kopf weinen, verweinen:
savas (Var.: visas) acis izraudāju BW. 29138. varē̦tu acis izraudāt A. XXI, 492. Līze staigāja apkārt izraudātām acīm A. XX, 566. bāli vaigi izraudāti BW. 4518;
2) vergiessen:
ve̦cāki vai visas asaras grib izraudāt JK. V, 143, RKr. VII, 52. Refl. - tiês, sich aus -, abweinen: lai Laimīte izsmejas, lai Nelaime izraudas BW. 1220. izraudāties caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchweinen Duomas II, 253.
Avots: ME I, 789