izrãt, tr., durchschelten, vornehmen: bē̦rnu. Refl. - tiês, sich tüchtig zanken, zu Ende schelten: Ilga neļāva mātei izrāties līdz galam Seibolt.

Avots: ME I, 791

‡ II izrāt, ausroden: pļavas izrājis Pumpurs Raksti II, 310: izrāta (izcirsta) pļava Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH I, 476