izrãpuôt, izrãpât, intr., auf allen vieren heraus -, hinauskriechen: bē̦rns izrāpuojis nuo istabas.

Avots: ME I, 790

izrãpuôt, ‡

2) = izstaĩgât: es nevaru te divreiz i. Ezeriņš Leijerk. II, 159. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge kriechen: vai nebūsi diezgan izrāpuojies?

Avots: EH I, 476