izraustīt

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790


izraustīt

izraûstît (li. išráustyti),

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês;

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476