izravēt

izravêt (li. išravė´ti), lokal izrevêt, tr., ausjäten: nezāles. es būtu savu ruožu dārzu bez saulītes izravējusi BW. 6430. Refl. - tiês, sich tüchtig balgen, prügeln: klūpiet tik viens uotram sekstē un izravējieties Alm.

Avots: ME I, 790