izspīdēt
[izspîdêt, intr.,
1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;
2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]
Avots: ME I, 802
1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;
2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]
Avots: ME I, 802