izvem̃t (li. išvėmti), tr., ausspeien, auswerfen: liela zivs izvē̦muse saimnieku ārā LP. IV, 171. ģeķu mutes izvemj ģeķību Spr. Sal. 15, 2. vulkāns sāk izvemt lāvu MWM. X, 17. Subst. izvē̦mums, der Auswurf.

Avots: ME I, 827

izvem̃t, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge vomieren.

Avots: EH I, 494