Paplašinātā meklēšana

‡ àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62

izvem̃t, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge vomieren.

Avots: EH I, 494

izvem̃t (li. išvėmti), tr., ausspeien, auswerfen: liela zivs izvē̦muse saimnieku ārā LP. IV, 171. ģeķu mutes izvemj ģeķību Spr. Sal. 15, 2. vulkāns sāk izvemt lāvu MWM. X, 17. Subst. izvē̦mums, der Auswurf.

Avots: ME I, 827

‡ izrīstît;

1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;

2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.

Avots: EH I, 477

ve̦mas, das Vomieren Infl. n. U., Spr., Saikava; das Ausvomierte: ve̦mas nāk Etn. II, 163; Līn. FBR. II, 57, Bers., Golg., Hasenpot, Kl., Kreuzb., Lubn., Ruj., Sessw. ve̦mas sak spiest pakrūti Upītis Sieviete 171. izvemt ve̦mas Dz. V.

Avots: ME IV, 536

I žākstîtiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) (mit weit offenem Munde) gähnen
Assiten, Gramsden, U., (mit â ) Kr., Vīt., (mit â ² ) Frauenb., Grobin, Hasenpot, Ob. - Bartau, Schnehpeln, Stenden, (žâkstêtiês ² ) Dond.: kad žākstās, tad jāaizliek ruoka mutei priekšā, lai nelabais neieskrien iekšā Dond. (ähnlich JlgRKr. VI, 20);

2) sich (nach dem Schlaf) recken
Neander n. U., Grünh., (mit â ) Golg., Vīt., (mit â ) Bauske;

3) aufstossen (hauptsächlich vor dem oder beim Vomieren)
Libau, Semgallen, (mit â ) Golg., Lis., N. - Peb., Vīt., (mit â ² ) Autz, Frauenb., Grenzhof (Kr. Tuckum), Jürg., Libau: kuo nu žāksties, it kâ vemt gribē̦tu! Autz. žākstās, kad nevar izvemt N. - Peb. kaķis vai suns, kad taisās uz vemšanu, tad žākstās ebenda; (beim Verschlucken) hüsteln (mit â ² ) Autz;

4) "ķē̦muoties ar mutes daļām; izrunāt nesapruotamus vārdus nuo sažņaugtā kakla" Rentzen;

5) "?": vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied)
žākstījās, sarkanzuti gaidīdama BW. 35098. Nebst li. žiokščioti zur Wurzel von žākle I.

Avots: ME IV, 796