jandalēt

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. - tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96