kãjîgs [li. kójingas], gut zu Fuss L., flinke, gesunde Beine habend: kājīgs cilvē̦ks, ein tüchtiger Fussgänger, Läufer Etn. III, 182. vairs nava klibs, bet labi kājīgs Lautb.

Avots: ME II, 189

kãjîgs, ‡

2) = kāje̦ns, auf den Beinen (wach, tätig) seiend: tagad jau visi dunduri ir kājīgi Orellen. viņi vakarā ilgi kājīgi AP., Segew. rudzi izauga lieli, visi bij kājīgi (lagerten sich nicht), bet biruma nebij AP.; ‡

3) erpicht
Segew.: k. uz dzeršanu.

Avots: EH I, 599