kārnis, der Lungerer, der Näscher, der Schmachtende: duod jel tam kārnim, redz, kâ kvernē; nepruot ne kauna, ne guoda Naud. Zu kārnēt.

Avots: ME II, 197

[I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]

Avots: ME II, 197

II kãrnis N. - Bartau, [Degunen] od. zivju kārnis, zivkārnis, der Reiher (ardea cinerea). [Reimwort zu gãrnis; oder etwa aus liv. kārnøs "Rabe?" In Neuenb. bedeute kãrnis die Waldschnepfe (?).]

Avots: ME II, 197