I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. ² 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239

I kļaût: auch Auleja. Refl. -tiês: kāja kļaunas lielā zābakā Auleja. Vgl. dazu auch Fraenkel FBR. XI, 53.

Avots: EH I, 625

II kļaût, kļauju, kļāvu, hauen: ve̦lns kļāva ķēniņa meitai pa ausi LP. VII, 202. nāc, sānuos slimajuos man asuos nagus kļauji MWM. VII, 57. [Zu slav. kľujǫ "picke, hacke"?]

Avots: ME II, 239

II kļaût: auch Berzgale (mit au ), Lubn. (mit àu ).

Avots: EH I, 625

III kļaut, kļauju, kļāvu, gierig trinken: kļauj kâ vērsis Naud. kuo nu tik daudz kļauj tuo ūdeni Ahs. [Vgl. kluit.]

Avots: ME II, 239

III kļaut: in Ahs. mit aû ^2.

Avots: EH I, 625