kančukāt

kañčukât, - ãju, kančukuôt, tr., peitschen, hauen, prügeln: taps mugura kančukuota BW. 21104, 6. tirgū gāja nuopirkties triju pīnu kančuciņu, kančukuot tautas dē̦lu nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 5.

Avots: ME II, 154