kārot

kãruôt, sehnlichst verlangen, mit d. Gen., Akk. und pēc konstruiert: Sprw. kuo kāruoji, tuo dabūji. kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. es paņe̦mu ve̦cu vīru, naudas, mantas kāruodama, vgl. BW. 22653, 2. viņš kāruoja bē̦rnu asinis LP. VII, 864 (ib.: kāruoja pēc bē̦rnu asinīm). Refl. - tiês, sich sehnen, begehren: ar prātiņu kāruojuos pēc jauniem puisīšiem BW. 13009. pēc kā viņa sirds tâ kāruojas... Purap. man tâ kāruojas pēc zemenēm A. - Rahden. Zu kãrs.

Avots: ME II, 203


kārot

I kãruôt, Refl. -tiês,

1): kuo bē̦rns kâruojas Orellen. man kāruojas augļu Sonnaxt.. viņš kāruojas alu ebenda; ‡

2) skābs vis˙vairāk kāruojas Salis, man begehrt hauptsächlich etwas Saures.

Avots: EH I, 605


kārot

II kāruôt,

1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;

2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.

Avots: EH I, 605