ieklaigāties
ìeklaigâtiês, aufschreien: kaut kur uz jūŗas ieklaigājas kaija Apsk. v. J. 1905, S. 220.
Avots: ME II, 27
Avots: ME II, 27
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'klaigât' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'klaigât' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (4)
saklaigāt
saklaigât, ‡ Refl. -tiês, einander laut zurufen: mazu cilvēciņu saimīte tur saklaigājās kuopus ar pavasaŗa putniem Sārts Druvas san 272.
Avots: EH XVI, 417
Avots: EH XVI, 417
saklaigāt
uzklaigāt
Šķirkļa skaidrojumā (2)
kliegt
klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]
Avots: ME II, 231, 232
Avots: ME II, 231, 232