kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

kliñkât,

1): auch Frauenb.; wackeind gehen
(mit ìn ² ) Meselau; ‡

2) auf einem kotigen Weg langsam fahren
(mit in̂ ) N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 618