klusēt
klusêt, - u, od. - ẽju, - ẽju,
1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;
2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.
Avots: ME II, 237
1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;
2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.
Avots: ME II, 237