klẽ̦gât [Dond., Līn., Dunika, Bauske, Tr.], - ãju, intr., schreien (besond. von Gänsen) Gold., Nigr., Etn. II, 51: pārnāk zuosis klē̦gādamas nuo dūņaina ezeriņa Dond., BW. 634. es pielēcu zuosstallim, dievs dev[a] mazus klē̦gātājus BW. 33455. [Zu kledzinât, kladzêt.]

Avots: ME II, 224

I klẽ̦gât: auch Blieden, Lems., OB., PlKur., (mit è̦ ² ) Schwanb., Warkl.

Avots: EH I, 615

‡ II klē̦gât,

1) "langsam gehen"
(mit ẽ̦ ) Nikrazen;

2) "?": viena pati ar ... zirģeli ... arklā klēgā pa tīrumu Janš. Dzimtene V, 23.

Avots: EH I, 616