kràulis C.,

1) kraûlis Mar., kraûlis ² Zabeln, Līn., krauls, Absturz, steiles Ufer, Bergwand:
pilni krauļi piesē̦duši ventinieku zeltenīšu BW. 30023. pilni krauļi ievu ziedu 14579. kruogs atruodas uz upes krauļa Lautb. pa dienu ķeŗ vēžus kraulu alās Etn. III, 96;

2) ein verfaultes Holzstück, ein Baumstumpf, Wurzelstück
[kraûlis Jürg., Arasch]: ve̦lni samukuši nuoras malā krauļu (čakārņu) gubiņā LP. VII, 489. upīte, kas pa siekstām un krauļiem tecēja caur purvāju Saul. var ņemt kaut kādu zariņu vai apgraulējušu kraulīti Vīt. 70;

3) krauli, Schmierbrand (tilletia caries)
RKr. II, 79. [In der Bed. 1 zu krauja III.]

Avots: ME II, 263

kŗaũlis Lautb., = kraulis l.

Avots: ME II, 295

kŗaũlis: auch (mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 665

I kràulis,

2): "apgraulējušu" ME. II, 263 zu ersetzen durch "appraulējušu"; ‡

4) akmeņu kraûlis ² (kraûls ² Salis) Lems., ein Steinhaufe
("nuomaļā vietā sakŗauta akmeņu kaudze").

Avots: EH I, 643

‡ II kraũlis Stenden. = kraûklis I.

Avots: EH I, 643