krekstêt, krekšķêt, krekšêt, -u, -ẽju,

1) krekšît Burtn., sich räuspem, hüsteln, krächzen: viņš jau krekst nuo pē̦rnā gada Kand. balss nuo rītiem kâ krauklim krekšķuot Druva I, 8. viņš runāja arvien tādā kre̦kstuošā balstiņā Vēr. I, 1366; (2) krekstêt, weinen Wessen. - Zu krecêt II und li. kreksė´ti "kruchczeć"]

Avots: ME II, 272

krekstêt,

1): auch Frauenb., Oknist, Sonnaxt: gailis krekst (gibt kurze, krächzende Laute von sich)
Sonnaxt; krekstêt, -ēju Zvirgzdine; laut grunzen: cūka krekstē, sauc sivē̦nus: cūka ... sāka k. Pas. IV, 123 (aus Lixna).

Avots: EH I, 647, 648