kulciens,

1) [kul̂ciens Lis., Bauske], der Schluck, Zug:
dzēra mazuos kulcienuos Vēr. II, 70;

2) ein Rippenstoss:
iegrūžu krietnu kulcienu Purap. Vgl. guldziens.

Avots: ME II, 305

kulciens,

1): dzert alu lieliem kul̂cieniem ² Ahs.

Avots: EH I, 670