kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kulˆcināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kulˆcinât od. kulˆcenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul˜cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kulˆcinât ² Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305

I kulcinât, ‡

5) wacklig machen (wo?); ‡

6) mit dem Lenkseil antreiben;
‡

7) "?": lē̦nā gaitā kulcinādams savu zirgu Azand. 242.

Avots: EH I, 670

‡ *II kulcinât, zu erschliessen aus nùokulcinât.

Avots: EH I, 670