I kvē̦ls, s. kvè̦la ; [kvḕ̦ls Jürg., der Wiederschein von Licht od. Feuer (Ekau, Hofzumberge, Laud.), die Röte am Himmel (Arrasch): debess kvē̦ls jau dziest ; "die Hitze" Schrunden, Bauske, Sessw., Tirs.].

Avots: ME II, 354

II kvḕ̦ls ² [Druw.], glühend, feurig, schimmernd: kvē̦lās krūtis Sil. dedzi un palieci vienmē̦r kvē̦la! Asp. kļūs truoksnis, krāsu raibums spilgtāks, kvē̦lāks Asp. tver, tās ruociņu un velk pie kvē̦lajām lūpām Egl. kvē̦lā vakarā V. Eglītis.

Avots: ME II, 354