kārst

I kā`rst (li. kar̃šti), -šu, -su, tr.,

1) kämmeln, tocken:
vilnu [in Lis. dafür nur sukât];

2) abquälen
C.;

3) lokal mit kãst vermischt - seihen
PS.: muodere enāk pienu kārst JK. V, 93. Refl. - tiês, sich aufdrängen: nekārsies man virsū C., [Selg.], Peb., Fiaden. [Zu russ. корòста, serb. krà`sta "Grind", ai. kaṣ̌ati "schabt, kratzt", la. carrere "krämpeln (Wolle)", mnd. harst "Harke", d. harsch u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 575, Charpentier IF. XXIX, 393, Zupitza Germ. Gutt. 110 und 155, Walde Wrtb. 2 135, Reichelt KZ. XLVI, 340, Fick Wrtb. III 4 . 80 u. a.]

Avots: ME II, 198


kārst

I kā`rst, ‡

4) reinigend schrapen
Salis: ar ve̦cu kārstavu kārš zirgus;

5) "hecheln, verhunzen, losziehen über jem."
BielU. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) tocken (kämmeln) lassen Kaltenbr.: šī vilna labi kāršas.

Avots: EH I, 603


kārst

II kā`rst 2 - stu, - u, [reif werden Kreuzb., Warkl.]; s. karst II.

Avots: ME II, 198, 199


kārst

II kā`rst, -stu, -su (li. káršti ): rudzi kārst Auleja. uogas kārst Warkl., Pas. V, 149.

Avots: EH I, 603


kārst

[III kãrst Salis, Ruj., Mesoten, = kãst.]

Avots: ME II, 199


kārst

III kãrst: auch Doblen, Wainsel, (mit à 2 ) Linden in Kuri.

Avots: EH I, 604


kārst

‡ *IV kārst, zu erschliessen ausàizkārst.

Avots: EH I, 604